Autors

Kaut arī pati grāmata nemin autora vārdu, ir daudzas lietas, kas norāda, ka tās autors ir Lūka. Aprakstītajos notikumos atsevišķās vietās lietots personu vietniekvārds "mēs". Šādās vietās autors sevi ir pieskaitījis kā vienu no Pāvila biedriem viņa ceļojumos (16:10-17; 20:5-15; 21:1-18; 27:1-28:16). Šīs "mēs" Rakstvietas ietver arī Pāvila divu gadu apcietinājuma periodu Romā (28.nod.). Šī perioda laikā Pāvils, starp citām vēstulēm, uzrakstīja vēstuli Filemonam un vēstuli kolosiešiem. Tajās viņš sūta sveicienus no saviem biedriem, un Lūka ir viņu starpā (Filem. 23.24; Kol. 4:10-17). Kad atņem nost tos, kuri viena vai cita iemesla dēļ nebūtu uzskatāmi par Ap.d. gr. autoriem, Lūka ir vienīgais visiespējamākais Ap.d. gr. autors. Iespējams, ka Lūka bija nejūds (pagāns), labi izglītots grieķu kultūrā.  Pāvils lieto terminu "ārsts", runājot par Lūku (Kol. 4:14). Lai gan no tā vārdu krājuma, kuru lieto Ap.d. gr. autors, nevar pierādīt, ka tas bijis ārsts, tie vārdi, kurus viņš lieto, izglītība, kuru atspoguļo viņa rakstītais, pieļauj to, ka autors ir ārsts. Viņš bija uzticīgs Pāvila draugs, kas palika kopā ar Pāvilu tad, kad citi bija Pāvilu atstājuši (2.Tim. 4:11).

Adresāti

Lūkas ev. un Ap.d. gr. ir saistītas grāmatas, tās sarakstījis viens un tas pats cilvēks - Lūka. Abas grāmatas adresētas vienam cilvēkam - Teofilam (Lk. 1:1-4), un otrā grāmata atsaucas uz pirmo grāmatu (Ap.d. 1:1). Vārds Teofils nozīmē "Dieva mīlētājs". Ir uzskats, ka šis evaņģēlijs nav adresēts vienam cilvēkam, bet visiem, kas mīl Dievu. Tomēr tas, ka Teofils uzrunāts kā cienījamais (Lk. 1:3), norāda, ka runa ir par vienu cilvēku, kā arī ka šis cilvēks bijis Romas valsts ierēdnis vai vismaz augsti stāvošs un bagāts cilvēks. Tā kā gan Lk. ev., gan Ap.d. gr. ir vienots darbs, kas sadalīts divos rakstu rituļos, tad nolūks, kas rakstīts Lk. evaņģēlija sākumā būtu attiecināms uz abām grāmatām: "lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma" (Lk. 1:4; sk. kontekstu, Lk. 1:1-4).

Sarakstīšanas laiks

Ir iespējami divi šīs grāmatas sarakstīšanas laiki.

  1. Ap 63.g., proti, drīz pēc pēdējā šajā grāmatā aprakstītā notikuma. Grāmata klusē par tālākiem, vēsturē zināmiem notikumiem. Kaut gan secinājumi, kas balstīti uz faktu trūkumu, nav izšķiroši, tomēr grāmatā nav nekas rakstīts par notikumiem pēc Pāvila 2 gadu ieslodzījuma Romā: piem., Romas dedzināšana un kristiešu vajāšanas tur (64.g.), Pētera un Pāvila asinsliecinieku nāve (iespējams, 67.g.) un Jeruzālemes izpostīšana (70.g.). Nekas nav rakstīts arī par Pāvila tiesāšanu. Ja Lūkas zināja citus vēsturē tik lielus notikumus un Pāvila tiesāšanas rezultātu, uz kuru Pāvils gaidīja (28:16.30.31), kāpēc tad viņš to neuzrakstīja Ap.d. noslēgumā? Iespējams tāpēc, ka viņš šo grāmatu bija pabeidzis rakstīt pirms bija zināms tiesas rezultāts un citi jau minētie notikumi.
  2. Šī grāmata saraktīta kādu laiku pēc 63.g. Ir cilvēki, kas uzskata, ka Ap.d. 1:8 atklāj vienu no Lūkas nolūkiem, rakstot šo vēsturi, un ka šis nolūks ir par iemeslu tam, kā šī grāmata beidzās. Proti, Lūkas gribēja parādīt, kā draudze izplatījās viņa laika pasaulē (Jeruzāleme, Jūdeja, Samarija, pasaules gali) līdz tā sasniedza Romu, pasaules politisko un kultūras centru. Tāpēc Pāvila tiesas rezultāts (ap 63.g.), viņa asinsliecinieka nāves pieminēšana (ap 67.g.) un Jeruzālemes izpostīšanas pieminēšana (70.g.) nebija būtiska. Tāpēc Ap.d. gr. varētu būt sarakstīta ap 70.g. vai pat vēlāk.

Grāmatas svarīgums un tēma

Ap.d. apraksta Svētā Gara izliešanos pār Jēzus Kristus mācekļiem un kristīgās draudzes dzimšanu. Šī grāmata parāda dažādu kalpošanu attīstību draudzēs. Ap.d. apraksta pirmās kristiešu vajāšanas, sākot ar Stefana nogalināšanu. Ap.d. gr. ir kā tilts JD rakstiem. Kā "otrais sējums" Lūkas evaņģēlijam, tas savieno to, ko "Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma" (Apd. 1:1), kā to apraksta evaņģēliji, ar to, ko Jēzus turpināja darīt un mācīt caur Svēto Garu: caur apustuļu sludināšanu un draudžu dibināšanu. Apd. grāmata savieno evaņģēlijus ar apustuļu vēstulēm. Šī grāmata dod arī Pāvila dzīves aprakstu: gan viņa izglābšanas stāstu, gan kalpošanas vietas. ģeogrāfiski Apd. gr. ietver zemes starp Jeruzālemi, kurā dzima kristiešu draudze, un Romu, impērijas politisko centru. Vēsturiski šī grāmata atstāsta kristiešu draudzes pirmos 30 gadus. Šī grāmata kalpo arī kā tilts, kas saista katras paaudzes kristiešus ar kristiešu draudzes sākumu. Šo grāmatu var studēt arī ar nolūku iegūt to principu sapratni, kurus draudzei jālieto katrā laikmetā.

Šīs grāmatas tēma vislabāk izteikta 1:8:

8 Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.

Tā bija parasta lieta tā laika vēsturniekam sākt "otro sējumu" ar pirmajā sējumā aprakstītā kopsavilkumu un norādot uz to saturu, kas sagaidāms viņa otrajā sējumā. Lūkas summējis savu pirmo sējumu 1:1-3; otrā sējuma tēma ir Jēzus vārdos 1:8. Šis pants ir arī Ap.d. gr. plāns.

Sarakstīšanas nolūks

Tā kā Lk. ev. un Ap.d. grāmata ir vienots darbs, tad viens no nolūkiem noteikti ir saistīts ar pašu Teofilu, tāpēc:

1. pirmais nolūks: pārliecināt Teofilu par kristīgās mācības patiesumu, Lk. 1:1-4:

1 Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā,
2 kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi,
3 tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt,
4 lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma.

2. Parādīt, ka kristietība nav kaitniecīga Romas varai. Tā kā ir ļoti iespējams, ka Lūka šo darbu rakstīja laikā, kad Pāvils Romā gaidīja tiesu, tad varēt būt, ka šim darbam vajadzēja sekmēt Pāvila attaisnošanu tiesā un atbrīvošanu no ieslodzījuma. Tādā gadījumā Teofilam vajadzētu būt tam, kas šo darbu nodod tam vai tiem, kas Pāvilam sprieda tiesu. Ap.d. grāmata rāda, ka, lai kas tika vērsts pret pirmo draudzi un evaņģēlija sludinātājiem, viņi nebija vainīgi Romas varas priekšā par to, ko viņi darīja.

3. Dot vēsturi. Apd. gr. ir ļoti vērtīgs kristiešu draudzes izcelšanās vēsturisks apraksts. Tā stāsta par draudzes dibināšanu, par evaņģēlija izplatīšanu, par draudžu sākumu un par apustuļu lietotajiem evaņģelizācijas centieniem.

4. Aizstāvēties. Apd. gr. atrodamas kristiešu aizstāvēšanās runas, kas vērstas gan uz jūdiem (piem., 4:8-12), gan uz pagāniem (piem., 25:8-11), ar nolūku, lai kādi atgrieztos. Šī grāmata rāda to, kā agrā kristiešu draudze cīnījās ar pagānu un jūdu uzskatiem, kā tā attiecās pret romiešu valdību un helēnistisko sabiedrību.

5. Lai atainotu Jēzus un Viņa draudzes triumfu, neskatoties uz smagām vajāšanām, īpaši, ja atceramies, ka Ap.d. 1:8 ir šīs grāmatas tēma. Kristiešu draudzes panākumi, nesot evaņģēliju no Jeruzalemes līdz Romai un dibinot lokālas draudzes visā Romas impērijā, parādīja, ka kristietība nebija vienkārši cilvēku darbs. Dievs bija tas, kas to darīja (sk. 5:35-39).

Plāns


40 dienas kopā ar Jēzu un

sagatavojošie notikumi pirms Vasarsvētkiem

1.nod.

Draudzes dzimšana

2.nod.

Draudzes dzīve un augšana Jeruzālemē

3:1-6:7

Vajāšanas

6:8-8:3

Evaņģēlija izplatība Samarijā un citu tautu vidū

8:4-11.nod.

Jēkaba nāve un Pētera izglābšana

12.nod.

1. ap Pāvila misijas ceļojums

13-14.nod.

Koncils Jeruzālemē

15:1-35

2. ap Pāvila misijas ceļojums

15:36-18:22

3. ap Pāvila misijas ceļojums

18:23-21:16

Ap. Pāvils apcietinājumā:


Jeruzālemē

21:17-23:30

Cēzarejā

23:31-26.nod.

Ceļš uz Romu un Romā

27.-28.nod.

Mārtiņš Balodis

  • Kristus Saviem mācekļiem apsola Svēto Garu; uzbrauc debesīs, 9; Mattīs top iecelts par apustuli, 23.

  • 1 Pirmos stāstus es gan esmu stāstījis par visu, mans Teofil, ko Jēzus ir iesācis darīt un mācīt,
  • 2 Līdz dienai, kad Viņš tapa uzņemts un apustuļiem, ko Viņš izredzējis, pavēles bija devis caur Svēto Garu.
  • 3 Tiem Viņš arīdzan pēc Savas ciešanas caur daudz skaidrām zīmēm Pats dzīvs bija parādījies, no tiem četrdesmit dienas redzēts un uz tiem runādams par Dieva valstības lietām.
  • 4 Un kad Viņš tos bija sapulcinājis, tad Viņš tiem pavēlēja: “Neatstāties no Jeruzālemes, bet gaidīt uz Tā Tēva apsolīšanu, ko jūs no Manis esat dzirdējuši(tā Viņš sacīja);
  • 5 Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tapsiet kristīti ar Svēto Garu pēc dažām dienām.”
  • 6 Tad nu tie, kas bija kopā nākuši, Viņam vaicāja sacīdami: “Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēla valstību?”
  • 7 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Jums nepieklājās zināt laikus vai periodus, ko Tas Tēvs Savā paša varā nolicis.
  • 8 Bet jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars pār jums būs nācis, un būsiet Mani liecinieki tā Jeruzālemē, kā arī visā Jūdu zemē un Samarijā un līdz pat pasaules galam.”
  • 9 Un to sacījis, Viņš tiem redzot tapa uzcelts, un padebesis Viņu uzņēma no viņu acīm.
  • 10 Un kad tie skatījās uz debesīm, Viņam uzkāpjot, redzi, tad divi vīri pie tiem stāvēja baltās drēbēs,
  • 11 Un sacīja: “Jūs Galileju vīri, ko jūs stāvat skatīdamies uz debesīm! Šis Jēzus, kas ir uzņemts no jums uz debesīm, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs uzkāpjam.”
  • 12 Tad tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi no kalna, kas top saukts Eļļas kalns, kas ir tuvu pie Jeruzālemes vienu sabata gājumu.
  • 13 Un tur nonākuši tie uzkāpa augšistabā; tur bija sapulcēti Pēteris un Jēkabs, un Jānis un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Sīmanis Zelotes un Jūda, Jēkaba brālis.
  • 14 Un šie visi vienprātīgi pastāvēja lūgšanās un pielūgšanās līdz ar sievām un ar Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem.
  • 15 Un tanīs dienās Pēteris cēlās starp mācekļiem un sacīja, (un tur bija kopā līdz simts divdesmit dvēselēm):
  • 16 “Vīri, brāļi, rakstiem bija tapt piepildītiem, ko Svētais Gars ir iepriekš sacījis caur Dāvida muti par Jūdasu, kas bija ceļa vadonis tiem, kas Jēzu saņēma.
  • 17 Jo tas bija pieskaitīts pie mums un līdz ar mums dabūjis šo pašu kalpošanu.
  • 18 Tad nu šis tīrumu ir mantojis no netaisnās algas, un uz vaigu nokritis, tas vidū uz pusēm sprādzis un visas viņa iekšas ir izgāzušās.
  • 19 Un tas visiem, kas Jeruzālemē dzīvo, ir tapis zināms, kā arī tīrums viņu valodā ir nosaukts: Hakeldama, tas ir asins tīrums.
  • 20 Jo Dāvida dziesmu grāmatā ir rakstīts: viņu māja lai paliek par postažu, un lai neviens tur nedzīvo, un lai cits dabū viņa uzrauga amatu.
  • 21 Tāpēc nu pieklājās, ka no vīriem, kas ar mums kopā bijuši pa visu to laiku, kad Tas Kungs Jēzus pie mums ir iegājis un izgājis,
  • 22 Iesākot no Jāņa kristības līdz dienai, kad Viņš no mums ir uzņemts debesīs, ka viens no šiem top par Viņa augšāmcelšanās liecinieku līdz ar mums.”
  • 23 Un tie izraudzīja divus, Jāzepu, kas top saukts Barsaba, ar pavārdu Justs, un Mattīsu.
  • 24 Un Dievu pielūguši tie sacīja: “Kungs, Tu visu siržu manītājs, rādi no šiem diviem vienu, ko Tu izredzējis,
  • 25 Kas var dalību dabūt pie šās kalpošanas un pie šī apustuļu amata, no kā Jūdas ir atstājies, noiedams savā vietā.”
  • 26 Un tie meta meslus, un mesli krita uz Mattīsu, un tas tiem vienpadsmit tapa pieskaitīts.