Jaunajā derībā ir 27 grāmatas, no kurām 21 ir vēstule (Vecajā derībā neviena no 39 grāmatām nav vēstule). Par lielāko daļu no tām var teikt, ka tie ir vēstījumi, kas domāti plašam lasītāju lokam.

Ap. Pāvila vēstule romiešiem pieder pie tā sauktām doktrinālām vēstulēm, jo tā satur daudz mācību. Tā ir arī garākā no viņa vēstulēm.

Autors, sarakstīšanas laiks un vieta

Pieteikdams sevi kā šīs vēstules autoru, Pāvils sevi sauc par Kristus Jēzus vergu (δοῦλος, sk. 1:1). Viņš bija bijis kristīgās draudzes vajātājs. Tad, ceļā uz Damasku, Jēzus sastapa Saulu - Pāvilu (sk. Ap.d. 9.nod.). Kopš tā laika viņš kļuva par evaņģēlija sludinātāju.

Iespējams, ka šī grāmata ir tikusi sarakstīta 57.gada agrā pavasarī. Ļoti iespējams, ka Pāvils tajā laikā bija savā trešajā misijas ceļojumā, gatavs atgriezties uz Jeruzālemi ar ziedojumu no misijas draudzēm priekš nabadzībā nonākušajiem ticīgajiem Jeruzālemē (sk. 15:25-27). No Rom. 15:25.26 varam saprast, ka Pāvils jau bija saņēmis ziedojumus no draudzēm Maķedonijā un Ahajā, tāpēc viņš bija vai nu Korintā, vai arī bija jau bijis tur. Par šo nodomu vākt ziedojumus varam lasīt 1.Kor.16:1-4, - Pāvils to raksta draudzei, kurā viņš jau bija bijis sava 2. misijas ceļojuma laikā, sk. Ap.d. 18:1-18; 1.Kor. 1:12-16; tātad Pāvils gatavojas būt Korintā otro reizi. Pavisam Pāvils Korintā bijis 2x, pēc Ap.d. gr. Ja 1.Kor. 16. nod. atklāj nodomu vākt ziedojumus, bet Rom. 15. nod. liecina, ka tie jau savākti, tātad Pāvils ir vai ir bijis Korintā otro reizi. Tātad: Rom. sarakstīta pēc 1.Kor. un 2.Kor., kurā (8. un 9.nod.) vēl tiek runāts par ziedojumiem (sk. 9:1-5). 1. un 2.Kor. sarakstītas ap 55.g.

Šīs vēstules sarakstīšanas vieta ir vai nu Korinta vai Kenhreja (ap. 9,6 km no Korintas), jo:

  1. Rom. 16:1 pieminēta Foiba no Kenhrejas draudzes (iespējams, ka Foiba šo vēstuli aiznesa uz Romu, Rom. 16:1.2);
  2. Rom. 16:23 pieminēts Gajs, kas uzņēmis pie sevis Pāvilu, un viņš, iespējams, bija korintietis (1.Kor. 1:14);
  3. iespējams, ka arī Erasts (Rom. 16:23) bija korintietis, sk. 2.Tim. 4:20.

Vēstules adresāti, sarakstīšanas iemesls un nolūks

Vēstule tikusi rakstīta Romas kristiešu draudzei (Rom. 1:7), kuras locekļi pārsvarā bija nejūdi. Uz to, ka cittautieši varēja būt vairāk, bet jūdu kristieši mazāk, sk. dažādus pantus 9.-11. nod.; arī 14:1–15:13.

Ir zināms, ka Romas imperators Klaudijs (valdīja 41.-54.g.) ar ediktu bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu (sk. Ap.d. 18:2, iespējams, tas notika ap 49. g.). Vēsture saka, ka tas tika darīts saistībā ar domstarpībām starp jūdiem un kristiešiem kāda Krestus dēļ. Domā, ka runa ir par Kristu. Laikā, kad Pāvils rakstīja vēstuli Romas kristiešiem, ap 57.g., kādi jūdu kristieši jau bija atkal atgriezušies Romā, bet iespējams, ka viņu skaits bija mazāks nekā cittautiešu kristiešu skaits. Sk. Rom. 11:13a: “Jums es to saku, pagāniem.” Un no 11:17 uz priekšu 2.persona runājot par cittautiešiem. Sk. arī 14.nod. sākumu.

Tai pašā laikā 2.nod. ir rakstīta ļoti specifiski jūdiem, sk. Rom. 2:17.

Šīs vēstules galveno domu labi izsaka Rom 1:16.17:

16 jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim.
17 Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.

Šī vēstule izklāsta evaņģēlija pamatpatiesības, Dieva pestīšanas plānu un Dieva taisnību tiem, kas tic Jēzum, gan jūdiem, gan cittautiešiem.

Pāvilam bija dažādi nolūki šīs vēstules rakstīšanai.

1. Viņš rakstīja, lai sagatavotu sev "ceļu" savam Romas apmeklējumam un savai nodomātajai misijai uz Spāniju (1:10-15; 15:22-29). Rom. 15:19.23 rāda, ka Pāvils redzēja, ka Viņš bija izpildījis savu uzdevumu Vidusjūras Austrumu pasaulē. Tāpēc Pāvils skatījās uz Rietumiem, sk. arī Rom. 1:13-15.

Katrā ziņā šī vēstule neatspoguļo tik daudz problēmu kā, piem., 1.Kor., kurā daudz Pāvils risina korintiešu problēmas.

2. Viņš rakstīja, lai dotu pestīšanas mācību draudzei, kas nebija vēl saņēmusi neviena apustuļa mācību.

Vasarsvētkos Jeruzālemē bija pārstāvji arī no Romas (Ap.d. 2:10). Bet viņiem vēl bija nepieciešama kārtīga mācība.

Tai pašā laikā, rakstot šo vēstuli ar tik nopietnu mācību, Pāvils iepazīstināja Romas kristiešus ar to, kāda bija viņa paša pārliecība un ko viņš mācīja.

Tomēr Pāvils nerakstīja šo vēstuli, lai iegūtu labu slavu Romas kristiešu acīs. Pāvils negribēja izmantot Romas kristiešus, bet kalpot viņiem, sk. Rom. 1:11.12.

3. Viņš rakstīja, lai izskaidrotu attiecības starp jūdu un cittautieti Dieva pestīšanas plānā (īpaši 9.-11.nod.). Lielā cittautiešu grupa Romas draudzē nepieņēma jūdu kristiešus (14:1), tāpēc ka jūdu kristieši vēl joprojām jutās spiesti ievērot ēdienu likumus un svētās dienas (14:2-6).

Rom. bieži pieskaras jūdu un cittautiešu tēmai, sk. piem., 1., 2., 3., 9.-11., 14.-15.nod.

Lai kādi bija Pāvila nolūki, šī vēstule uzrunā plašāku loku nekā tikai Romas draudzi.

Īpašas iezīmes

  1. Vissistemātiskākā no Pāvila vēstulēm. Šī vēstule ir vairāk teoloģisks raksts nekā vēstule. Tai pašā laikā tā ir arī praktiska, īpaši no 12.nod. uz priekšu.
  2. Uzsvars uz kristīgo doktrīnu. Vēstulē ir daudzas un svarīgas teoloģiskās tēmas: grēks, pestīšana, žēlastība, ticība, taisnība, taisnošana, svētošana, atpestīšana, nāve un augšāmcelšanās.
  3. Daudzi citāti no VD (vismaz 57 citāti). Lai gan Pāvils regulāri citē no VD savās vēstulēs, Rom. Pāvils savu domu dažkārt izklāsta ar VD citātu palīdzību (sk. īpaši 9.-11. nod.; piem. 10:18-21).
  4. Lielas rūpes par Izraēlu. Pāvils raksta par Izraēla tautas pašreizējo statusu, par Izraēla tautas attiecībām ar citām tautām un par Izraēla tautas pestīšanu, kas reiz notiks.

Plāns


Ievads

1:1-15

Vēstules tēma

1:16.17

Visas cilvēces grēcīgums un Dieva taisnošana

1:18-8.nod.

Izraēla tautas pestīšana un citu tautu pestīšana

9.-11.nod.

Ticības izdzīvošana praktiskajā dzīvē

12:1-15:13

Noslēgums, ieteikumi un sveicieni

15:14-16.nod


Mārtiņš Balodis
  • 1 Paul, a servant of Jesus Christ, called to be an apostle, separated unto the gospel of God,
  • 2 (Which he had promised afore by his prophets in the holy scriptures,)
  • 3 Concerning his Son Jesus Christ our Lord, which was made of the seed of David according to the flesh;
  • 4 And declared to be the Son of God with power, according to the spirit of holiness, by the resurrection from the dead:
  • 5 By whom we have received grace and apostleship, for obedience to the faith among all nations, for his name:
  • 6 Among whom are ye also the called of Jesus Christ:
  • 7 To all that be in Rome, beloved of God, called to be saints: Grace to you and peace from God our Father, and the Lord Jesus Christ.
  • 8 First, I thank my God through Jesus Christ for you all, that your faith is spoken of throughout the whole world.
  • 9 For God is my witness, whom I serve with my spirit in the gospel of his Son, that without ceasing I make mention of you always in my prayers;
  • 10 Making request, if by any means now at length I might have a prosperous journey by the will of God to come unto you.
  • 11 For I long to see you, that I may impart unto you some spiritual gift, to the end ye may be established;
  • 12 That is, that I may be comforted together with you by the mutual faith both of you and me.
  • 13 Now I would not have you ignorant, brethren, that oftentimes I purposed to come unto you, (but was let hitherto,) that I might have some fruit among you also, even as among other Gentiles.
  • 14 I am debtor both to the Greeks, and to the Barbarians; both to the wise, and to the unwise.
  • 15 So, as much as in me is, I am ready to preach the gospel to you that are at Rome also.
  • 16 For I am not ashamed of the gospel of Christ: for it is the power of God unto salvation to every one that believeth; to the Jew first, and also to the Greek.
  • 17 For therein is the righteousness of God revealed from faith to faith: as it is written, The just shall live by faith.
  • 18 For the wrath of God is revealed from heaven against all ungodliness and unrighteousness of men, who hold the truth in unrighteousness;
  • 19 Because that which may be known of God is manifest in them; for God hath shewed it unto them.
  • 20 For the invisible things of him from the creation of the world are clearly seen, being understood by the things that are made, even his eternal power and Godhead; so that they are without excuse:
  • 21 Because that, when they knew God, they glorified him not as God, neither were thankful; but became vain in their imaginations, and their foolish heart was darkened.
  • 22 Professing themselves to be wise, they became fools,
  • 23 And changed the glory of the uncorruptible God into an image made like to corruptible man, and to birds, and fourfooted beasts, and creeping things.
  • 24 Wherefore God also gave them up to uncleanness through the lusts of their own hearts, to dishonour their own bodies between themselves:
  • 25 Who changed the truth of God into a lie, and worshipped and served the creature more than the Creator, who is blessed for ever. Amen.
  • 26 For this cause God gave them up unto vile affections: for even their women did change the natural use into that which is against nature:
  • 27 And likewise also the men, leaving the natural use of the woman, burned in their lust one toward another; men with men working that which is unseemly, and receiving in themselves that recompence of their error which was meet.
  • 28 And even as they did not like to retain God in their knowledge, God gave them over to a reprobate mind, to do those things which are not convenient;
  • 29 Being filled with all unrighteousness, fornication, wickedness, covetousness, maliciousness; full of envy, murder, debate, deceit, malignity; whisperers,
  • 30 Backbiters, haters of God, despiteful, proud, boasters, inventors of evil things, disobedient to parents,
  • 31 Without understanding, covenantbreakers, without natural affection, implacable, unmerciful:
  • 32 Who knowing the judgment of God, that they which commit such things are worthy of death, not only do the same, but have pleasure in them that do them.