Ap 49.-50.g. Pāvils bija līdzdalīgs kristīgās draudzes dibināšanā Filipos. Par to Ap.d. 16.nod. Tas, kas veidoja draudzes sākotnējo sastāvu pēc Ap.d. 16.nod., varēja būt pamainījies apmēram 10-11 gadus vēlāk, kad Pāvils rakstīja šo vēstuli filipiešiem.

Autors, sarakstīšanas laiks un vieta

Šīs vēstules autors ir ap. Pāvils, 1:1. Arī 3.nod. Pāvils runā daudz par sevi.

Šo vēstuli Pāvils rakstījis no cietuma, 1:12-14.17. Lai arī nav nosaukta vieta, no kuras šī vēstule rakstīta, iespējams, ka tas noticis Romā mājas aresta laikā, sk. Ap.d. 28:16-31. Ja tā, tad sarakstīšanas laiks varētu būt ap 61.g.

Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks

Pāvila rakstīšanas nolūks ir iedrošināt draudzi dažādos veidos un pateikties filipiešiem par atbalstu viņam (4:10-20). Pāvils vēstulē stāsta gan par saviem apstākļiem, gan iedrošina filipiešus pastāvēt ciešanās, stāvēt pret legālisma maldiem, pamāca filiepiešus būt kalpojošiem un vienotiem.

Adresāti

Fil. 1:1 nosauc vēstules saņēmējus: "Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem …" Pēdējā frāze burtiski: "ar (σύν) bīkapiem un diakoniem". Kaut arī Pāvils rakstīja šo vēstuli visiem kristiešiem Filipos, tomēr šī ir vienīgā vēstule, kuras sākumā Pāvils tik specifiski izceļ arī bīskapus un diakonus (bīskapi bija draudzes gani, diakoni bija praktiski kalpotāji, kuru kalpošana, pēc Ap.d. 6.nod., bija ar nolūku atvieglot draudzes vadītāju kalpošanu). Ar šo piebildi Pāvils nevis pacēla Filipos esošos kalpotājus pāri citiem, bet nolika viņus tur, kur bija visi citi. Varbūt tāpēc, ka Filipos bija nozīmīga piederība:

  1. pilsētas iedzīvotājiem bija Romas pilsonība (3:20 Pāvils norādīja uz īsto pilsonību, πολίτευμα - valsts;
  2. sadraudzība;
  3. kopiena; sk. arī 1:27 πολιτεύεσθε no πολιτεύω - dzīvot kā pilsonim).

Dieva pieņemti viņi bija nevis kāda ranka dēļ, bet Dieva žēlastības dēļ (sk. 1:7 beigas). Tāpēc visi, arī tie, kam draudzē bija lielāka atbildība un redzamāka kalpošana, ir vienādi Jēzū Kristū (sk. 1:1 lietotā prievārda σύν lietošanu salikteņos, piem., 1:7 συνκοινωνούς - līdzdalībnieki; 1:27 συναθλοῦντες no συναθλέω - sacensties kopā ar citiem). Tāpēc visiem bija jābūt gataviem ciest, neatkarīgi no stāvokļa (sk. 1:27-30).

Iespējams, ka tāpēc arī par Timoteju Pāvils dod liecību bīskapiem un diakoniem 2:22: σὺν ἐμοὶ ἐδούλευσεν - "kopā ar mani viņš ir kalpojis". Par Epafroditu Pāvils saka: συνεργὸν καὶ συνστρατιώτην μου - "manu darbabiedru un līdz-kareivi" (ar šo vārdu mēģinu rādīt oriģināla nozīmi, proti, prievārda σύν - ar klātbūtni). 3:17 Pāvils sāk ar vārdiem: συνμιμηταί μου γίνεσθε - "kļūstiet par maniem līdz-atdarinātājiem".

Pilsēta savu vārdu bija ieguvusi no Maķedonijas ķēniņa Filipa II (4.gs.p.m.ē.). Viņš bija Aleksandra Lielā tēvs. 1.gs. tā bija bagāta romiešu kolonija, kas nozīmēja, ka Filipu pilsoņi bija Romas pilsētas pilsoņi. Viņi bija lepni, ka ir Romas pilsoņi (Ap.d. 16:21). Iespējams, ka filipiešu Romas pilsonības apzināšanās ir fonā Fil. 3:20.21. Tas, ka Filipi bija romiešu kolonija, varētu izskaidrot to, kāpēc tur nebija pietiekošs daudzums jūdu, proti, vismaz 10 vīrieši, lai varētu tikt uzbūvēta sinagoga (sk. Ap.d. 16:12.13).

Raksturīgas iezīmes

  1. Šī vēstule JD izceļas kā prieka vēstule. Vārds prieks dažādās formās lietots kādas 16 reizes.
  2. Šajā vēstulē nav neviena citāta no VD.
  3. Šī vēstule tiek uzlūkota kā misionāra pateicības vēstule.
  4. Šajā vēstulē ir viena no visdziļākajām kristoloģijas rakstvietām JD: 2:5-11.
  5. Šajā vēstulē ir spēcīga rakstvieta par Jēzus pazīšanas pārākumu: 3.nod.
Mārtiņš Balodis
  • 1 Paul and Timotheus, the servants of Jesus Christ, to all the saints in Christ Jesus which are at Philippi, with the bishops and deacons:
  • 2 Grace be unto you, and peace, from God our Father, and from the Lord Jesus Christ.
  • 3 I thank my God upon every remembrance of you,
  • 4 Always in every prayer of mine for you all making request with joy,
  • 5 For your fellowship in the gospel from the first day until now;
  • 6 Being confident of this very thing, that he which hath begun a good work in you will perform it until the day of Jesus Christ:
  • 7 Even as it is meet for me to think this of you all, because I have you in my heart; inasmuch as both in my bonds, and in the defence and confirmation of the gospel, ye all are partakers of my grace.
  • 8 For God is my record, how greatly I long after you all in the bowels of Jesus Christ.
  • 9 And this I pray, that your love may abound yet more and more in knowledge and in all judgment;
  • 10 That ye may approve things that are excellent; that ye may be sincere and without offence till the day of Christ.
  • 11 Being filled with the fruits of righteousness, which are by Jesus Christ, unto the glory and praise of God.
  • 12 But I would ye should understand, brethren, that the things which happened unto me have fallen out rather unto the furtherance of the gospel;
  • 13 So that my bonds in Christ are manifest in all the palace, and in all other places;
  • 14 And many of the brethren in the Lord, waxing confident by my bonds, are much more bold to speak the word without fear.
  • 15 Some indeed preach Christ even of envy and strife; and some also of good will:
  • 16 The one preach Christ of contention, not sincerely, supposing to add affliction to my bonds:
  • 17 But the other of love, knowing that I am set for the defence of the gospel.
  • 18 What then? notwithstanding, every way, whether in pretence, or in truth, Christ is preached; and I therein do rejoice, yea, and will rejoice.
  • 19 For I know that this shall turn to my salvation through your prayer, and the supply of the Spirit of Jesus Christ,
  • 20 According to my earnest expectation and my hope, that in nothing I shall be ashamed, but that with all boldness, as always, so now also Christ shall be magnified in my body, whether it be by life, or by death.
  • 21 For to me to live is Christ, and to die is gain.
  • 22 But if I live in the flesh, this is the fruit of my labour: yet what I shall choose I wot not.
  • 23 For I am in a strait betwixt two, having a desire to depart, and to be with Christ; which is far better:
  • 24 Nevertheless to abide in the flesh is more needful for you.
  • 25 And having this confidence, I know that I shall abide and continue with you all for your furtherance and joy of faith;
  • 26 That your rejoicing may be more abundant in Jesus Christ for me by my coming to you again.
  • 27 Only let your conversation be as it becometh the gospel of Christ: that whether I come and see you, or else be absent, I may hear of your affairs, that ye stand fast in one spirit, with one mind striving together for the faith of the gospel;
  • 28 And in nothing terrified by your adversaries: which is to them an evident token of perdition, but to you of salvation, and that of God.
  • 29 For unto you it is given in the behalf of Christ, not only to believe on him, but also to suffer for his sake;
  • 30 Having the same conflict which ye saw in me, and now hear to be in me.