Autors

Evaņģēlija autors ir apustulis Jānis, māceklis, "ko Jēzus mīlēja" (20:2; sk. arī 13:23; 19:26; 21:7.20.24). Tas nav tā, ka Jēzus nemīlēja citus mācekļus vai citus mācekļus mīlēja mazāk. Visticamāk Jānis ar šiem vārdiem kā šī evaņģēlija autors izmantoja to priekštiesību uzrakstīt to, kā viņš jutās. No Mt. 4:21.22 uzzinām, ka Jānim bija brālis Jēkabs, un tēvs Cebedejs. Viņi bija zvejnieki.

Jānis bija ievērojams pirmajā draudzē, bet šajā evaņģēlijā viņš nav vārdā nosaukts, kas būtu dabīgi, ja viņš to rakstīja. Bet, ja viņš nav rakstījis šo evaņģēliju, tad: kāpēc Jānis nebūtu nosaukts vārdā? No rakstītā redzams, ka autors labi pārzināja jūdu dzīvi un zemi: jūdi ar samariešiem bija naidā (4:9), Betānija bija 15 stadiju (3,2 km) no Jeruzalemes (11:18), Jānis piemin Kānas ciemu, kas nav minēts nevienā no seniem rakstiem (2:1; 21:2). Ir notikumi, kurus varēja un būtu gribējis pieminēt tikai aculiecinieks: svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju Betānijā (12:3) u.c.

Sarakstīšanas laiks

Kādi uzskata, ka Jāņa evaņēlijs ticis uzrakstīts ap 85.gadu vai vēlāk. Viens no argumentiem pie šī uzskata ir attīstītā Jāņa ev. teoloģija. Citi saka, ka evaņģēlijs varētu būt ticis sarakstīts 50-tajos gados un ne vēlāk kā 70.gadā. Šī uzskata pārstāvji saka arī, ka attīstīta teoloģija nebūt nenorāda uz vēlāku sarakstīšanas laiku. Piem., Rom. teoloģija (vēstule sarakstīta ap 57.g.), ir tikpat attīstīta kā Jāņa ev. Pie tam 5:2 rakstītais, ka Jeruzalemē "ir" Betzatas (Betezdas) dīķis un nevis, ka šis dīķis "bija", varētu norādīt, ka Jāņa evaņģēlijs ticis sarakstīts pirms 70.gada, kad Jeruzālemi nopostīja. Citi saka, ka Jānis arī citur, runādams par pagātni, lietojis tagadnes laiku.

Rakstīšanas nolūks

Rakstīšanas nolūks ir skaidri nosaukts, Jņ. 20:30.31:

30 Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā.
31 Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.

Skaidrojums par tekstu pēc grieķu val.:

30 Πολλὰ μὲν οὖν καὶ ἄλλα σημεῖα ἐποίησεν ὁ Ἰησοῦς ἐνώπιον τῶν ⸀μαθητῶν, ἃ οὐκ ἔστιν γεγραμμένα ἐν τῷ βιβλίῳ τούτῳ·
31 ταῦτα δὲ γέγραπται ἵνα πιστεύ[ς]ητε ὅτι Ἰησοῦς ἐστιν ὁ χριστὸς ὁ υἱὸς τοῦ θεοῦ, καὶ ἵνα πιστεύοντες ζωὴν ἔχητε ἐν τῷ ὀνόματι αὐτοῦ. 

Vārds ticētu 31.p. pēc vienas daļas manuskriptu ir prezentā, aktīvā, konkunktīvā (πιστεύητε), bet pēc citiem manuskriptiem aoristā, aktīvā, konjunktīvā (πιστεύςητε). Ja aoristā, tad domāts ticības sākums; ja prezentā, tad ticības turpinājums. Frāze "pie ticības nākuši" grieķu val. ir prezenta divd., kas būtu jātulko "ticēdami". Gan darbības vārds, gan divdabas ir saskaņā ar Jāņa ev. lielo akcentu, proti, ticību Jēzum. Līdz ar to šis pants pasaka, kāpēc sarakstīts Jāņa evaņģēlijs. Šis evaņģēlijs ir noderīgs gan neticīgiem, gan kristiešiem. Lasot šo evaņģēliju un cenšoties to saprast ir jāpatur prātā Jāņa definētais rakstīšanas nolūks: uzrakstītās zīmes (sk. zemāk A) ir rakstītas ar nolūku, lai cilvēki ticētu (sk. zemāk B), un ticētu, "ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls".

(A) Zīmes nav tikai brīnumi, bet norādes uz kaut ko. Šīs zīmes ir sekojošās:

  1. Ūdens pārvēršana vīnā Kānā Galilejā (2:1-11). 11.p.: "Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt."
  2. Galma vīra dēla dziedināšana Kapernaumā (4:46-54). 54.p.: "Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā."
  3. Neveselā dziedināšana pie Betzatas dīķa Jeruzalemē (5:1-18).
  4. 5000 cilvēku paēdināšana pie Galilejas jūras (6:5-14).
  5. Staigāšana pa ūdens virsu Galilejas jūrā (6:16-21).
  6. Aklā dziedināšana Jeruzālemē (9:1-7).
  7. Lācara uzcelšana no mirušiem Betānijā (11:1-45).

Ar šo zīmju palīdzību tiek parādīts, ka Jēzus ir Dievs un Israēla tautas Mesija.

(B) Ticības akcents. Tas aprakstīts gan tiešā, gan netiešā veidā.

Tiešā veidā:

  1. Jānis Kristītājs 1:34: „Un es esmu redzējis un liecinājis, ka Viņš ir Dieva Dēls."
  2. Nātānaēls 1:49: „Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!"
  3. Pēteris 6:69: „. . . mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais."
  4. Izdziedinātais aklais 9:35-38, 38.p.: "Viņš teica: "Es ticu, Kungs!" - un To pielūdza."
  5. Marta 11:27: „Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē."
  6. Toms 20:28: „Mans Kungs un Mans Dievs!"
  7. Jānis 20:31: „. . . Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls . . ."
  8. Jēzus 10:36: „Es esmu Dieva Dēls." (Sk. arī 4:26; 8:58; 9:35-38.)

Netiešā veidā:

1:7.12; 2:22; 3:16; 4:39.41.53 u.c.

Īpašie akcenti

Vairāk kā 1/3 daļa no visa Jāņa evaņģēlija apraksta to, kas notika aptuveni 24 stundu periodā, proti, 13.-19.nod. Tas iekļauj: Jēzus mazgā saviem mācekļiem kājas, Svētais vakarēdiens, Jēzus runas, augstpriesteriskā lūgšana (17.nod.), Jēzus nodošana, tiesāšana un nāve.

Viena no svarīgām tēmām Jāņa evaņģēlijā ir „Es esmu" pasludinājumi:

  1. "ES ESMU dzīvības maize." (6:35)
  2. "ES ESMU pasaules gaisma ..." (8:12)
  3. "ES ESMU durvis, kas ved pie avīm." (10:7, sk. arī 9.p.)
  4. "ES ESMU labais gans." (10:11.14)
  5. "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība …" (11:25)
  6. "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība …" (14:6)
  7. "ES ESMU īstais vīnakoks …" (15:1, sk. arī 5.p.)

Vēl ir Jēzus lietotie vārdi "Es esmu", kas ir paši par sevi: 4:26; 6:20; 8:24.28.58; 13:19; 18:5.6.8.

Jņ. 8:58 redzam kontrastu starp Ābrahāmu un Jēzu:

58 Jēzus atbildēja viņiem: "Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es."

Par Ābrahāmu sacīts γενέσθαι - aor.med.inf. - kļūt, tapt; par sevi Jēzus saka: ἐγὼ εἰμί - palīgdarbības vārds prez.akt.ind. - Es esmu.

Sakot "Es esmu" Jēzus skaidri norādīja, ka Viņš ir Dievs. Tas nāk no Ex. 3:14. Sk. arī Jes. 41:4; 43:10; 46:4.


Jāņa ev. daudzas runas ir šaurā lokā, vairākas no tām ir Jēzum runājot ar vienu cilvēku (piem., Jēzus runā ar Nikodēmu, ar sievu Samarijā, ar izdziedināto aklo u.c.).

Jāņa ev. ir uzrakstītas vairākas reizes, norādot, kad Jēzus savas kalpošanas laikā devās uz Jeruzālemi. Sk.:

  1. 2:13: "Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi." - 1.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.
  2. 5:1: "Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi." - 2.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.
  3. 7:2.10: "Bet jūdu Būdiņu svētki bija tuvu. … Bet, kad Viņa brāļi bija nogājuši uz svētkiem, tad arī Viņš devās turp, tomēr ne atklāti, bet paslepus." (Sk. 3.Moz. 23:34; 5.Moz. 16:13) - 3.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.
  4. 10:22.23:
22 Pēc tam Jeruzālemē bija Tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā. 
23 Jēzus staigāja pa Templi Salamana stabu ailē.

Varētu būt, ka šī ir vēl viena atsevišķa reize no iepriekšējās, proti, 7:10 minētās reizes, kad Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Ja tā, tad šī ir 4.reize, kad Jāņa ev. sacīts, ka Jēzus aizgāja jeb šoreiz ir aizgājis uz Jeruzālemi. Ja tomēr Jēzus kopš 7:10 nav atstājis Jeruzālemi, tad šī nav atsevišķa reize. 

5. 12:12: "Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi ..." - 4.vai 5.reizi (atkarībā no tā, kā saprast 10:22.23), kad Jāņa ev. sacīts, ka Jēzus iet uz vai ir Jeruzālemē.

Citos evaņģēlijos tas notiek 1x katrā (Lk. ev. sk. vēl par Jēzus bērnību).

Jāņa evaņģēlijā uzturēšanās un runas Jeruzālemē aizņem apmēram pusi no evaņģēlija.

Mārtiņš Balodis
  • 1 In the beginning was the Word, and the Word was with God, and the Word was God.
  • 2 The same was in the beginning with God.
  • 3 All things were made by him; and without him was not any thing made that was made.
  • 4 In him was life; and the life was the light of men.
  • 5 And the light shineth in darkness; and the darkness comprehended it not.
  • 6 There was a man sent from God, whose name was John.
  • 7 The same came for a witness, to bear witness of the Light, that all men through him might believe.
  • 8 He was not that Light, but was sent to bear witness of that Light.
  • 9 That was the true Light, which lighteth every man that cometh into the world.
  • 10 He was in the world, and the world was made by him, and the world knew him not.
  • 11 He came unto his own, and his own received him not.
  • 12 But as many as received him, to them gave he power to become the sons of God, even to them that believe on his name:
  • 13 Which were born, not of blood, nor of the will of the flesh, nor of the will of man, but of God.
  • 14 And the Word was made flesh, and dwelt among us, (and we beheld his glory, the glory as of the only begotten of the Father,) full of grace and truth.
  • 15 John bare witness of him, and cried, saying, This was he of whom I spake, He that cometh after me is preferred before me: for he was before me.
  • 16 And of his fulness have all we received, and grace for grace.
  • 17 For the law was given by Moses, but grace and truth came by Jesus Christ.
  • 18 No man hath seen God at any time, the only begotten Son, which is in the bosom of the Father, he hath declared him.
  • 19 And this is the record of John, when the Jews sent priests and Levites from Jerusalem to ask him, Who art thou?
  • 20 And he confessed, and denied not; but confessed, I am not the Christ.
  • 21 And they asked him, What then? Art thou Elias? And he saith, I am not. Art thou that prophet? And he answered, No.
  • 22 Then said they unto him, Who art thou? that we may give an answer to them that sent us. What sayest thou of thyself?
  • 23 He said, I am the voice of one crying in the wilderness, Make straight the way of the Lord, as said the prophet Esaias.
  • 24 And they which were sent were of the Pharisees.
  • 25 And they asked him, and said unto him, Why baptizest thou then, if thou be not that Christ, nor Elias, neither that prophet?
  • 26 John answered them, saying, I baptize with water: but there standeth one among you, whom ye know not;
  • 27 He it is, who coming after me is preferred before me, whose shoe's latchet I am not worthy to unloose.
  • 28 These things were done in Bethabara beyond Jordan, where John was baptizing.
  • 29 The next day John seeth Jesus coming unto him, and saith, Behold the Lamb of God, which taketh away the sin of the world.
  • 30 This is he of whom I said, After me cometh a man which is preferred before me: for he was before me.
  • 31 And I knew him not: but that he should be made manifest to Israel, therefore am I come baptizing with water.
  • 32 And John bare record, saying, I saw the Spirit descending from heaven like a dove, and it abode upon him.
  • 33 And I knew him not: but he that sent me to baptize with water, the same said unto me, Upon whom thou shalt see the Spirit descending, and remaining on him, the same is he which baptizeth with the Holy Ghost.
  • 34 And I saw, and bare record that this is the Son of God.
  • 35 Again the next day after John stood, and two of his disciples;
  • 36 And looking upon Jesus as he walked, he saith, Behold the Lamb of God!
  • 37 And the two disciples heard him speak, and they followed Jesus.
  • 38 Then Jesus turned, and saw them following, and saith unto them, What seek ye? They said unto him, Rabbi, (which is to say, being interpreted, Master,) where dwellest thou?
  • 39 He saith unto them, Come and see. They came and saw where he dwelt, and abode with him that day: for it was about the tenth hour.
  • 40 One of the two which heard John speak, and followed him, was Andrew, Simon Peter's brother.
  • 41 He first findeth his own brother Simon, and saith unto him, We have found the Messias, which is, being interpreted, the Christ.
  • 42 And he brought him to Jesus. And when Jesus beheld him, he said, Thou art Simon the son of Jona: thou shalt be called Cephas, which is by interpretation, A stone.
  • 43 The day following Jesus would go forth into Galilee, and findeth Philip, and saith unto him, Follow me.
  • 44 Now Philip was of Bethsaida, the city of Andrew and Peter.
  • 45 Philip findeth Nathanael, and saith unto him, We have found him, of whom Moses in the law, and the prophets, did write, Jesus of Nazareth, the son of Joseph.
  • 46 And Nathanael said unto him, Can there any good thing come out of Nazareth? Philip saith unto him, Come and see.
  • 47 Jesus saw Nathanael coming to him, and saith of him, Behold an Israelite indeed, in whom is no guile!
  • 48 Nathanael saith unto him, Whence knowest thou me? Jesus answered and said unto him, Before that Philip called thee, when thou wast under the fig tree, I saw thee.
  • 49 Nathanael answered and saith unto him, Rabbi, thou art the Son of God; thou art the King of Israel.
  • 50 Jesus answered and said unto him, Because I said unto thee, I saw thee under the fig tree, believest thou? thou shalt see greater things than these.
  • 51 And he saith unto him, Verily, verily, I say unto you, Hereafter ye shall see heaven open, and the angels of God ascending and descending upon the Son of man.