Autors

Jēkaba vēstule ir ļoti praktiska, jo tajā daudz mācīts par kristieša uzvedību. Tās autors ir Jēkabs, grieķu val. Ἰάκωβος (Iakobos). JD ar šo vārdu ir pieminēti vairāki cilvēki. Kurš no tiem ir šīs vēstules autors?

  1. Pētnieki domā, ka šīs vēstules autors ir Jēkabs, Jēzus pusbrālis (Mt. 13:55; Gal. 1:19; 2:9).
  2. Šīs vēstules autors nevar būt bijis apustulis Jēkabs, kas nomira ap 44.g. (Ap.d. 12:2). Tas ir laiks, kad, iespējams, neviena JD grāmata vēl nebija tikusi uzrakstīta.
  3. Vēl viens no apustuļiem bija Jēkabs, Alfeja dēls, Mt. 10:3; Ap.d. 1:13.
  4. Par diviem citiem nezinām, kas viņi bija: vai Ap.d. 1:13 minētais Jēkabs, kura dēls bija Jūda, ir atšķirīgs no apustuļa Jēkaba? Vai Mt. 27:56 minētais Jēkabs ir atšķirīgs no Ap.d. 1:13 minētā Jēkaba, kura dēls bija Jūda? Vai varbūt Mt. 27:56 minētais Jēkabs ir Jēzus pusbrālis un minētā Marija, kuras dēli Jēkabs un Jāzeps pieminēti, ir Jēzus māte?

Citiem JD minētajiem Jēkabiem nebija tāda loma un iespaids, kāds bija Jēzus pusbrālim Jēkabam, sk. Gal. 1:19; 2:9 un Ap.d. 15:13-21.

Bībele saka, ka Marijai bija vairāki bērni pēc Jēzus, kas bija pirmdzimtais. Iespējams, ka pēc Jēzus Jēkabs bija vecākais no pārējiem Marijas un Jāzepa bērniem, jo Mt. 13:55 viņš nosaukts pirmais:

55 Vai Viņš nav amatnieka dēls? Vai Viņa māte nav Marija un Viņa brāļi Jēkabs un Jozefs, un Sīmanis, un Jūda?

Jēkabs sākotnēji neticēja Jēzum (Jņ. 7:5). Piem., viņš, iespējams, bija viens no tiem, kas gāja Jēzu savaldīt (Mr. 3:21: “Un, kad Viņa piederīgie to dzirdēja, tad tie izgāja Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: “Viņš ir bez prāta.””). Viņš, iespējams, bija viens no tiem, kas izaicināja Jēzu, Jņ. 7:2-5.

Pēc Jēzus augšāmcelšanās Jēkabs piedzīvoja īpašu Jēzus atklāšanos (1.Kor. 15:7). Jēkaba attieksme pret Jēzu bija tik ļoti izmainīta, ka viņš šajā vēstulē sevi sauc par Jēzus vergu, 1.p.: “Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps” (δοῦλος – vergs, kalps).

Jēkabs pirmajā draudzē kļuva ļoti ievērojams.

  1. Pāvils, pēc tam, kad Jēzus Viņu bija izglābis, savas pirmās vizītes laikā Jeruzālemē redzēja Jēkabu, Jēzus brāli (Gal. 1:19).
  2. Ap.d. 12.nod. sākumā uzzinām par apustuļa Jēkaba nogalināšanu. Arī Pēteris tika apcietināts. Kad Dievs ar eņģeļa starpniecību izglāba Pēteri no cietuma, Pēteris to lika pateikt "Jēkabam un brāļiem"(Ap.d. 12:17).
  3. Jēkabs bija Jeruzālemes koncila viens no vadītājiem (Ap.d. 15:13-21).
  4. Pāvils viņu sauca par draudzes balstu (Gal. 2:9).
  5. Savas pēdējās vizītes laikā Jeruzālemē Pāvils kopā ar citiem aizgāja pie Jēkaba (Ap.d. 21:18).
  6. Kad Jūda rakstīja savu vēstuli, tad Jēkabs bija tik pazīstams, ka viņš - Jūda - varēja sevi identificēt vienkārši kā "Jēkaba brālis" (Jūdas 1.p.).

Tai pašā laikā, ir kādas norādes, kas liek domāt, ka Jēkabs, kaut arī būdams ticīgs uz Jēzu, tomēr vairāk pieturējās pie jūdu kristiešu “spārna”. Piem.,

Gal. 2:11-13:
11 Bet, kad Pēteris nonāca Antiohijā, tad viņam atklāti nostājos pretim, jo viņš bija kritis vainā.
12 Proti, pirms kādi no Jēkaba ļaudīm bija nākuši, viņš ēda kopā ar pagāniem; bet, kad šie atnāca, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies no apgraizītajiem.
13 Un līdz ar viņu liekuļoja arī pārējie jūdi, un arī Barnabu viņu liekulība aizrāva līdzi.
Ap.d. 21:17-25:
17 Kad mēs nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs labprāt uzņēma.
18 Nākamajā dienā Pāvils ar mums aizgāja pie Jēkaba, un visi vecaji arī bija klāt.
19 Tos apsveicis, viņš pēc kārtas izstāstīja, ko Dievs pagāniem ar viņa kalpošanu bija darījis.
20 To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu un viņam sacīja: "Brāli, tu redzi, cik tūkstoši jūdu ir kļuvuši ticīgi, un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji;
21 bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ieražām.
22 Kas nu būs? Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis.
23 Tāpēc dari, ko mēs tev sakām! Mums ir četri vīri, kas Dievam solījušies.
24 Ņem tos pie sevis, šķīsties ar tiem un samaksā par viņiem, lai viņi apcērp galvu, tad visi zinās, ka tie ir nieki, ko viņi par tevi dzirdējuši, un ka arī tu pats dzīvo pēc bauslības.
25 Bet par pagāniem, kas kļuvuši ticīgi, mēs esam lēmuši un rakstījuši, lai viņi sargās no elku upuriem, asinīm, nožņaugta un netiklības."

Varbūt tas atklājas arī tajā, kāda ir Jēkaba vēstule pēc satura, proti, vairāk tā ir praktiska nekā dogmatiska. Un ņemot vērā, ka Jēkaba vēstulei ir līdzības ar Salamana pamācībām un Jēzus Kalna svētrunu, tā, kā jūdu gudrības literatūrai raksturīgi, ir orientēta uz praktisku ticības dzīvi.

Sarakstīšanas laiks

Kādi uzskata, ka šī vēstule tikusi uzrakstīta 60.gada sākumā. Pieņemot, ka autors ir Jēzus brālis Jēkabs, tā tika sarakstīta pirms 62.gada (saskaņā ar Josefu Flāviju, Jēzus brālis Jēkabs tika nogalināts 62.gadā). Tomēr ir kādas pazīmes, kas liecina, ka tā varētu būt tikusi uzrakstīta pirms 50.gada.

  1. Vēstulei ir izteikti judaisks raksturs, kas liek domāt, ka vēstule tikusi uzrakstīta tad, kad draudzē pārsvarā vēl bija jūdu kristieši. Jeruzālemes koncila laikā (ap 49.gads) un pēc tā daudzās draudzēs arvien vairāk bija cittautieši. No šādas perspektīvas skatoties, Jēkaba vēstulei ir neatsverama nozīme tā perioda kristīgās draudzes saprašanai, kad daudzi draudzē vēl bija ar jūdu izcelsmi.
  2. Vēstule atspoguļo vienkāršu draudzes kārtību, jo tās kalpotāji tiek saukti par vecajiem (πρεσβύτεροι, 5:14) un skolotājiem (διδάσκαλοι, 3:1) (Pastorālās vēstules, kas sarakstītas vēlāk, detalizētāk runā par kārtību draudzē.)
  3. Grieķu val vārds συναγωγή - sinagoga vai sapulce - ir lietots, lai apzīmētu kristiešu draudzes sapulci/ sapulcēšanos vai sapulcēšanās vietu (2:2). Visur citur JD šis termins attiecināts tikai uz jūdu sinagogu. Tas liek domāt par agru šīs vēstules sarakstīšanas laiku, kad kristietību lielā mērā vēl uzlūkoja par kādu novirzienu judaismā.
  4. Nav minēts Jeruzālemes koncils. Mācītājs Čaks Svindols (Chuck Swindoll) raksta:
“Šis koncils sanāca 49.gadā, kas nozīmē, ka visticamāk Jēkabs uzrakstīja savu vēstuli 45.–48. gadu. Tik nozīmīgs notikums kā Jeruzālemes koncils noteikti būtu izpelnījies Jēkaba komentāru, jo viņš rakstīja jūdu kristiešu auditorijai. Bet Jēkabs nemaz nepieminēja pagānu kristiešus, tā padarot agru vēstules sacerēšanas laiku kā visticamāko."
(https://www.insight.org/resources/bible/the-general-epistles/james)

Ja šis agrais datējums ir pareizs, tad Jēkaba vēstule ir visvecākā JD grāmata, ja vien Gal. nav sarakstīta agrāk.

Adresāti

Jēk. 1:1: "divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas".

Runa ir par kristiešiem, sk. piem., 2:1; 5:7.8. Tie varētu būt visi kristieši, bet, ja vēstule sarakstīta pirms 49.gada, tad tie ir pārsvarā jūdu kristieši.

Kāpēc viņi saukti par izkaisītiem kristiešiem (oriģināltekstā: “kas ir diasporā”)? Kāds bija izkaisīšanas iemesls? Varētu būt divi iemesli:

  1. Saula vajāšanas ap 34.gadu (Ap.d. 7.–8.nod.),
  2. Hēroda Agripas vajāšanas ap 44.gadu (Ap.d. 12.nod.).

Saula vajāšanas pārsniedza Israēla tautas vēsturisko dzīves vietu, Agripas vajāšanas bija lokālākas. Tādēļ varētu būt, ka Jūdu kristiešu draudzes citur nodibinājās pirmo vajāšanu dēļ, un viņu skaits, iespējams, pieauga otro vajāšanu dēļ. Lai arī sākotnēji šie kristieši bija izkaisīti vajāšanu dēļ, iespējams, ka tad, kad tika rakstīta šī vēstule, šajās draudzēs jau bija ienākuši arī vēl citi, lokāli dzīvojoši jūdi.

Ap.d. 11:19: “Bet tie, kas bija izklīduši vajāšanās, kuras cēlās Stefana dēļ, aizgāja līdz Feniķijai, Kiprai un Antiohijai, nesludinādami šo vārdu nevienam kā tikai jūdiem.”

Varētu arī būt, ka tie, kas uzklausīja sludināto vārdu, atgriezās no grēkiem un ticēja Jēzum, un pievienojās jau izveidotajām kristiešu draudzēm.

Vēstules saņēmēju apstākļi

  1. Viņi nāca no judaisma. Vai nu viņi satikās sinagogās, vai arī viņu sapulci sauca par sinagogu (2:2), viņu ticības apliecība bija monoteistiska kā jūdiem (2:19: “Tu tici, ka ir viens Dievs ...”), taču neparādās ar apgraizīšanu saistītā kontroversija, kas bija raksturīga Pāvila vēstulēm, kuras viņš rakstīja draudzēm, kurās pārsvarā bija cittautieši. Bez tam 5:7 pieminētais agrais un vēlais lietus bija fenomens, kas saistīts ar Vidusjūras austrumu piekrastes līdzenumiem un laukiem.
  2. Nabadzība. To pamatā redzam 2:1-13 (īpaši 5.p.). Vai nu viņi bija laukstrādnieki, kas apstrādāja bagātnieku laukus (5:1-8), vai arī tirgotāji (4:13-17). Bagātie šajā vēstulē nekad netiek saukti par “brāļiem”.
  3. Nenobrieduši kristieši. Iespējams, ka tiem, kuriem Jēkabs rakstīja trūka ticības:
  4. viņi nedarīja to, ko paši sludināja (1:22-27; 2:8-11);
  5. viņi parādīja uzmanību bagātniekiem, bet nevēlējās palīdzēt nabadzīgajiem brāļiem (2:1-26);
  6. viņi nepareizi izturējās savā runāšanā (3:1-12);
  7. viņi sliecās vairāk uzticēties sev nekā Dievam (4:13-17);
  8. rekacija uz grūtībām bija nepareiza (piem., 1:2-12; 5:7-11).

Salīdzinājums ar kalna svētrunu

Vēstulei ir vienkāršs saturiskais veidojums. Vairākas rakstvietas ir līdzīgas Jēzus Kalna svētrunai. Sk. sekojošo salīdzinājumu ar Jēzus Kalna svētrunu (pēc Daniel Wallace; Donald Guthrie uzskaita to pašu, pluss vēl Jēk. 4:10 salīdzina ar Mt. 5:5):


Jēkaba

Mateja ev.

1:2

5:10-12

1:4

5:48

1:5

7:7ff

1:2

5:22

1:22

7:24ff

2:10

5:19

2:13

5:7

3:18

5:9

4:4

6:24

4:11-12

7:1-5

5:2ff

6:19

5:10

5:12

5:12

5:33-37

Jēkaba vēstulei ir līdzības ar VD gudrības rakstiem, kā Sal. pam.. Apskatītās tēmas ir praktiskas: pārbaudījumi, kārdināšanas, gudrība, darbi, valoda, lūgšana u.c.

Jēkaba mācība par ticības un darbu attiecībām nav pretrunā ar ap. Pāvila mācību par taisnošanu ticībā (sk. Jēk. 2:14-26). Ir tikai atšķirības akcentos. Jēkabs akcentē dzīvu kristietību, kuru raksturo labi darbi un ticība, kas parādās darbos.

Plāns

Vienkāršs Jēkaba vēstules plāns būtu šāds:


Sveicieni

1:1

Bēdas un kārdināšanas

1:2-18

Ticības pārbaudīšana

1:2-12

Kārdināšanu avots

1:13-18

Klausīšanās un darīšana

1:19-27

Aizliegts uzlūkot cilvēku stāvokli jeb šķirot cilvēkus

2:1-13

Ticība un darbi

2:14-26

Mēles pakļaušana

3:1-12

Divu veidu gudrības

3:13-18

Brīdinājums pret pasaulīgumu

4.nod.

Brīdinājums bagātiem apspiedējiem

5:1-6

Dažādas pamācības

5:7-20


Ir vēl cita iespēja, kā šo vēstuli iedalīt tēmās. Sekojošais ir pēc Daniel Wallace, kas atsaucas uz F. Vouga, L’Epître de s. Jacques, 18-23. Sk. https://bible.org/seriespage/james-introduction-outline-and-argument#_ftn76)

Sveiciens 1:1

[kam seko trīs galvenās vēstules daļas:]

I. Izturība ciešanās 1:2-18.

II. Dzīvošana saskaņā ar ticību 1:19-3:18.

III. Liecība par Dieva gādību pasaules priekšā 4:1-5:20.

Katra no šīm daļām sākas ar īsu kopsavilkumu, tad seko šī kopsavilkuma sīks izklāsts; šis izklāsts apskata kopsavilkumā minētās patiesības apgrieztā secībā. Šī apgrieztā secība gan vienmēr precīzi neatbilst tai kārtībai, kādā minētas galvenās domas. Neaprakstot sīkāk šī plāna detaļas (sk. iepriekš minēto saiti), šeit uzskaitu tikai pantu atbilstību:

1:1

I. 1:2-18

  1. 1:2
  2. 1:3.4
  3. 1:5
  4. 1:6
  5. 1:7.8
  6. 1:9-11
  7. 1:12
  8. 1:13-18

II. 1:19-3:18

  1. 1:19-21
  2. 1:22-25
  3. 1:26
  4. 1:27
  5. 2:1-13
  6. 2:14-26
  7. 3:1-12
  8. 3:13-18

III. 4:1-5:20

  1. 4:1-3
  2. 4:4-6
  3. 4:7-10
  4. 4:11-5:6
  5. 5:7-12
  6.  5:13-20

Katrā ziņā jāņem vērā, lai veidojot plānus un struktūras netiktu uzspiests tāds sadalījums, kas nav dabīgs. Šie un citi ir mēģinājumi padarīt šo Bībeles grāmatu pārskatāmāku.

Mārtiņš Balodis
  • 1 James, a servant of God and of the Lord Jesus Christ, to the twelve tribes which are scattered abroad, greeting.
  • 2 My brethren, count it all joy when ye fall into divers temptations;
  • 3 Knowing this, that the trying of your faith worketh patience.
  • 4 But let patience have her perfect work, that ye may be perfect and entire, wanting nothing.
  • 5 If any of you lack wisdom, let him ask of God, that giveth to all men liberally, and upbraideth not; and it shall be given him.
  • 6 But let him ask in faith, nothing wavering. For he that wavereth is like a wave of the sea driven with the wind and tossed.
  • 7 For let not that man think that he shall receive any thing of the Lord.
  • 8 A double minded man is unstable in all his ways.
  • 9 Let the brother of low degree rejoice in that he is exalted:
  • 10 But the rich, in that he is made low: because as the flower of the grass he shall pass away.
  • 11 For the sun is no sooner risen with a burning heat, but it withereth the grass, and the flower thereof falleth, and the grace of the fashion of it perisheth: so also shall the rich man fade away in his ways.
  • 12 Blessed is the man that endureth temptation: for when he is tried, he shall receive the crown of life, which the Lord hath promised to them that love him.
  • 13 Let no man say when he is tempted, I am tempted of God: for God cannot be tempted with evil, neither tempteth he any man:
  • 14 But every man is tempted, when he is drawn away of his own lust, and enticed.
  • 15 Then when lust hath conceived, it bringeth forth sin: and sin, when it is finished, bringeth forth death.
  • 16 Do not err, my beloved brethren.
  • 17 Every good gift and every perfect gift is from above, and cometh down from the Father of lights, with whom is no variableness, neither shadow of turning.
  • 18 Of his own will begat he us with the word of truth, that we should be a kind of firstfruits of his creatures.
  • 19 Wherefore, my beloved brethren, let every man be swift to hear, slow to speak, slow to wrath:
  • 20 For the wrath of man worketh not the righteousness of God.
  • 21 Wherefore lay apart all filthiness and superfluity of naughtiness, and receive with meekness the engrafted word, which is able to save your souls.
  • 22 But be ye doers of the word, and not hearers only, deceiving your own selves.
  • 23 For if any be a hearer of the word, and not a doer, he is like unto a man beholding his natural face in a glass:
  • 24 For he beholdeth himself, and goeth his way, and straightway forgetteth what manner of man he was.
  • 25 But whoso looketh into the perfect law of liberty, and continueth therein, he being not a forgetful hearer, but a doer of the work, this man shall be blessed in his deed.
  • 26 If any man among you seem to be religious, and bridleth not his tongue, but deceiveth his own heart, this man's religion is vain.
  • 27 Pure religion and undefiled before God and the Father is this, To visit the fatherless and widows in their affliction, and to keep himself unspotted from the world.