Vēstule ebrejiem ir ļoti iedrošinoša un arī ļoti nopietna vēstule, kuru saprast palīdz VD saturs.

Autors

Šīs vēstules autors sevi vārdā nenosauc, bet viņš, acīmredzot, bija labi pazīstams vēstules saņēmējiem (sk. Ebr. 13:18.19.23). Kādi šo Bībeles grāmatu ir piedēvējuši Pāvilam, bet viņš nevar būt šīs grāmatas autors. Pretēji Pāvilam, šīs vēstules autors nekur sevi vārdā nenosauc. Ebr. 2:3b norāda, ka rakstītājs pats tiešā veidā nav dzirdējis evaņģēlija vēsti no Jēzus, bet to dzirdējis no tiem, kas paši bija dzirdējuši Jēzu sludinām. (Pretēji tam, Pāvils apgalvoja, ka pats no Jēzus bija saņēmis evaņģēliju, Gal. 1:11.12.)

Saturs

Vēstules saturs rāda, ka autors labi zināja VD, tāpēc varam domāt, ka viņš bija jūdu kristietis. No Ebr. 2:3 varam domāt, ka autors bija otrās paaudzes kristietis. Par to liek domāt arī Ebr. 13:23, kur rakstīts par Timoteja atsvabināšanu no apcietinājuma, par ko neko nezinām no Ap.d. grāmatas vai Pāvila vēstulēm. Tātad tas varētu būt laiks pēc Ap.d. gr. sarakstīšanas laika.

Tai pat laikā Ebr. vajadzētu būt sarakstītai pirms Jeruzālemes un tempļa izpostīšanas 70.gadā, jo:

  1. ja šī vēstule būtu tikusi uzrakstīta pēc šī laika, tad autors noteikti būtu pieminējis tempļa izpostīšanu un upurēšanas beigas templī;
  2. autors pastāvīgi lieto tagadnes laiku tad, kad viņš runā par templi un par priesteru aktivitātēm, kas ar to saistītas (5:1-3; 7:23.27; 8:3-5; 9:6-9.13.25; 10:1.3.4.8.11; 13:10.11).

Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks

Šī vēstule sākotnēji bija rakstīta jūdu kristiešiem, kas zināja VD un kas tika kārdināti atgriezties jūdaismā vai arī evaņģēliju pārveidot pēc jūdaisma (Ebr. 2:3; salīdz. Gal. 2:14). Iespējams, ka Ūrass Sārnivāra grāmatā "Vai Bībelei var uzticēties?" par šīs vēstules iespējamiem saņēmējiem dod labu raksturojumu: "Jeruzalemes tempļa izpostīšana 70.g. visiem jūdiem bija smags trieciens. Savā ziņā šī vēstule tam sagatavoja jūdu kristiešus, parādot viņiem, ka pēc kristīgās derības noslēgšanas templis un tā pielūgšanas bija "novecojuši" un "ir tuvu iznīkšanai" (8:13). Šie vārdi rāda, ka vēstules sarakstīšanas laikā templis un tā dievkalpojumi vēl nebija "iznīkuši", taču tas bija tuvu un uz visiem laikiem." (782.lpp.)

Varam domāt šīs vēstules rakstīšanas nolūks bija aicināt jūdu kristiešus atteikties no jūdaisma praktizēšanas kā ceļa uz glābšanu. Ar Kristus atnākšanu bija pabeigta VD upuru sistēmas kārtība. Bija jāatsakās no jūdaismā praktizētās kalpošanas templī ar upuriem. Iespējams, ka Ebr. adresāts bija zem vajāšanu spiediena, Ebr. 10,32-34:

32 Bet atcerieties iepriekšējās dienas, kurās jūs, gaismu saņēmuši, esat izcietuši smagu ciešanu cīņu,
33 gan zaimos un mokās paši nodoti atklātam izsmieklam, gan arī kļuvuši par tādā veidā piemeklēto līdzdalībniekiem.
34 Jo jūs esat cietumniekiem līdzi cietuši un ar prieku uzņēmuši savas mantas nolaupīšanu, zinādami, ka jums ir labāka un paliekama manta.

Varam domāt, ka kādi atstāja kristīgās draudzes sapulces ar domu, ka viņi aizgāja atpakaļ jūdaismā (Ebr. 10:24.25 tiek nopamatots ar 26.p. un tālākiem pantiem.) Plašākais konteksts (sk. Ebr. 10,26-35) liek domāt, ka atgriešanās jūdaismā, noliedzot Jēzus Kristus pārākumu, jau ir tīšs grēks (26.p.).

Tēma

Ebr. tēma ir Jēzus Kristus kā Dieva žēlastības atklājēja un devēja pilnīgs pārākums un pietiekamība. Prologā (1,1-4) par Jēzu lasām, ka Viņš ir Dieva pilnīga un pēdējā atklāsme, Kas ļoti lielā mērā pārsniedz ierobežoto iepriekšējo atklāsmi VD. VD pravietojumi un apsolījumi ir piepildīti jaunajā derībā (vai jaunajā testamentā, sk. 9:15-17), kas dota caur Kristu. Ebr. varētu tikt saukta par "labāku lietu grāmatu", jo divi grieķu val. vārdi - "labāks" un "pārāks", vēstulē lietoti 15 reizes.

Mārtiņš Balodis
  • 1 God, who at sundry times and in divers manners spake in time past unto the fathers by the prophets,
  • 2 Hath in these last days spoken unto us by his Son, whom he hath appointed heir of all things, by whom also he made the worlds;
  • 3 Who being the brightness of his glory, and the express image of his person, and upholding all things by the word of his power, when he had by himself purged our sins, sat down on the right hand of the Majesty on high:
  • 4 Being made so much better than the angels, as he hath by inheritance obtained a more excellent name than they.
  • 5 For unto which of the angels said he at any time, Thou art my Son, this day have I begotten thee? And again, I will be to him a Father, and he shall be to me a Son?
  • 6 And again, when he bringeth in the firstbegotten into the world, he saith, And let all the angels of God worship him.
  • 7 And of the angels he saith, Who maketh his angels spirits, and his ministers a flame of fire.
  • 8 But unto the Son he saith, Thy throne, O God, is for ever and ever: a sceptre of righteousness is the sceptre of thy kingdom.
  • 9 Thou hast loved righteousness, and hated iniquity; therefore God, even thy God, hath anointed thee with the oil of gladness above thy fellows.
  • 10 And, Thou, Lord, in the beginning hast laid the foundation of the earth; and the heavens are the works of thine hands:
  • 11 They shall perish; but thou remainest; and they all shall wax old as doth a garment;
  • 12 And as a vesture shalt thou fold them up, and they shall be changed: but thou art the same, and thy years shall not fail.
  • 13 But to which of the angels said he at any time, Sit on my right hand, until I make thine enemies thy footstool?
  • 14 Are they not all ministering spirits, sent forth to minister for them who shall be heirs of salvation?