Vēstulē galatiešiem ap. Pāvils atklājas ļoti dedzīgs, sk. 3:1; 4:30; 5:12. Iespējams, ka iemesls tam bija ap. Pāvila paša pieredze bauslības nespējā glābt. Saskatot Galatijas draudzēs maldinātājus, kas mācīja, ka glābšanai ar Jēzu vien ir par maz, Pāvils ļoti krasi iestājās pret šiem maldiem. Argumentācija šajā vēstulē arī ir ļoti iesaistoša. Zīmīgi arī tas, ka šajā vēstulē Pāvils nesaka: “Es pateicos …”, vārdi, kurus lasām vairākās citās viņa vēstulēs. Tas parāda to, cik viņam sāpēja galatiešu aplamā rīcība. Šī ir vienīgā Pāvila vēstule, kas sarakstīta vairākām draudzēm (ja neskaita vēstuli efeziešiem, kas arī varētu būt plašākai auditorijai). Un līdzīgi kā 2.Kor., arī Gal. ir daudz personīgas informācijas par pašu ap. Pāvilu, sk. Gal. 1. un 2.nod.

Autors, sarakstīšanas laiks un adresāti

Gal. 1:1 saka, ka autors ir ap. Pāvils. Iespējams, ka šī ir pirmā vēstule no mums pieejamām, kuru Pāvils ir sarakstījis. Sarakstīšanas laiks lielā mērā ir atkarīgs no tā, kam šī vēstule ir adresēta. Ir divi galvenie uzskati:

  1. Ziemeļ-Galatijas teorija. Šis ir vecāks uzskats un pēc tā šī vēstule ir tikusi adresēta draudzēm, kas atradās Ziemeļu - centrālajā Mazāzijā, kur galli bija apmetušies dzīvot, kad viņi iekaroja šo reģionu 3.gs.p.m.ē. Pēc šī uzskata: Pāvils esot apmeklējis šo reģionu sava 2.misijas ceļojuma laikā, kaut gan Ap.d. grāmata neko par tādu apmeklējumu nesaka. Vēstule galatiešiem, pēc šī uzskata, tikusi sarakstīta starp 53. un 57.g. no Efezas vai Maķedonijas.
  2. Dienvid-Galatijas teorija. Saskaņā ar šo uzskatu, vēst. galatiešiem tikusi rakstīta draudzēm, kas atradās Romas impērijas Galatijas provinces Dienvidu daļā, kur atradās Ap.d. grāmatas minētās pilsētas Antiohija, Ikonija, Listra un Derbe. Šīs draudzes Pāvils dibināja sava 1.misijas ceļojuma laikā. Kādi domā, ka vēst. galatiešiem tikusi sarakstīta no Antiohijas Sīrijā 48.-49. g. pēc Pāvila 1.misijas ceļojuma un pirms koncila Jeruzālemē (Ap.d. 15.nod.). Citi saka, ka vēst. galatiešiem sarakstīta Antiohijā Sīrijā vai Korintā starp 51. un 53.g.

Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks

Pāvils bija sludinājis evaņģēliju Galatijā un tur bija izveidotas draudzes. No šīs vēstules satura noprotam, ka pēc Pāvila kalpošanas šajās draudzēs tur kādi jūdu kristieši bija sākuši mācīt, ka kādi VD likumi vēl joprojām bija jāievēro JD draudzei, piemēram, apgraizīšana. Varbūt šie jūdu kristieši tādā veidā vēlējās izvairīties no vajāšanām no citiem jūdiem (sk. 6:12). Jebkurā gadījumā, viņu aicinājums bija, ka evaņģēlijam, ko galatieši jau bija saņēmuši, kaut ko vajag pielikt klāt.

Pāvils savā atbildē norāda uz savu apustulisko autoritāti un pamato to evaņģēliju, kuru viņš sludina. Pāvila pretinieki priekš taisnošanas bija pielikuši klāt vēl kādas prasības (bauslības ievērošanu) un tādā veidā sagrozījuši žēlastības evaņģēliju. Lai izglābtu draudzes no legālisma, Pāvils caur šo vēstuli šos maldus atspēkoja.

Plāns


Ievads

1:1–9

Pāvils aizstāv savu apustuļa aicinājumu

1:10–2:21

Brīvības un ticības doktrīnas aizstāvēšana

3.nod.–5:12

Aicinājums kalpot, staigājot Svētajā Garā

5:13–6:10

Noslēgums

6:11–18

Īpašie akcenti

  1. Taisnošana ticībā. Gal. 2:16: “Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.”
  2. Ticībā uz Jēzu mēs esam brīvi no bauslības lāsta un ar to nākošās pazušanas. Gal. 3:13: “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka ...”
  3. Ticībā uzklausot Dieva vārdu mēs saņemam Svēto Garu, Gal. 3:2: “To vien vēlos no jums dabūt zināt: vai jūs Garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?”
  4. Ticībā uzklausot Dieva vārdu mēs turpinoši tiekam piepildīti ar Svēto Garu, Gal. 3:5: “Vai tad nu Tas, kas jums sniedz Garu un jūsos dara brīnumus, to dara ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu?”
  5. Pie evaņģēlija nedrīkst pielikt neko, citādi zaudējam arī Dievu un Jēzu, Gal. 1:6: “Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam.” Gal. 5:4: “Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši.”
  6. Svētā Gara auglis. Gal. 5:22: “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”

Starpība starp darbiem un ticību, lai mantotu glābšanu, - aktualitāte katra kristieša un draudzes dzīvē. Kamēr esam šajā pasaulē, mums būs tendence labi izskatīties Dieva un cilvēku acīs, to cenšoties panākt ar kādiem saviem labiem darbiem. Tā vietā mums ir jālūdz Dieva palīdzība, lai Kristus kļūtu redzams mūsos.

 

Mārtiņš Balodis
  • 1 Paul, an apostle, (not of men, neither by man, but by Jesus Christ, and God the Father, who raised him from the dead;)
  • 2 And all the brethren which are with me, unto the churches of Galatia:
  • 3 Grace be to you and peace from God the Father, and from our Lord Jesus Christ,
  • 4 Who gave himself for our sins, that he might deliver us from this present evil world, according to the will of God and our Father:
  • 5 To whom be glory for ever and ever. Amen.
  • 6 I marvel that ye are so soon removed from him that called you into the grace of Christ unto another gospel:
  • 7 Which is not another; but there be some that trouble you, and would pervert the gospel of Christ.
  • 8 But though we, or an angel from heaven, preach any other gospel unto you than that which we have preached unto you, let him be accursed.
  • 9 As we said before, so say I now again, if any man preach any other gospel unto you than that ye have received, let him be accursed.
  • 10 For do I now persuade men, or God? or do I seek to please men? for if I yet pleased men, I should not be the servant of Christ.
  • 11 But I certify you, brethren, that the gospel which was preached of me is not after man.
  • 12 For I neither received it of man, neither was I taught it, but by the revelation of Jesus Christ.
  • 13 For ye have heard of my conversation in time past in the Jews' religion, how that beyond measure I persecuted the church of God, and wasted it:
  • 14 And profited in the Jews' religion above many my equals in mine own nation, being more exceedingly zealous of the traditions of my fathers.
  • 15 But when it pleased God, who separated me from my mother's womb, and called me by his grace,
  • 16 To reveal his Son in me, that I might preach him among the heathen; immediately I conferred not with flesh and blood:
  • 17 Neither went I up to Jerusalem to them which were apostles before me; but I went into Arabia, and returned again unto Damascus.
  • 18 Then after three years I went up to Jerusalem to see Peter, and abode with him fifteen days.
  • 19 But other of the apostles saw I none, save James the Lord's brother.
  • 20 Now the things which I write unto you, behold, before God, I lie not.
  • 21 Afterwards I came into the regions of Syria and Cilicia;
  • 22 And was unknown by face unto the churches of Judaea which were in Christ:
  • 23 But they had heard only, That he which persecuted us in times past now preacheth the faith which once he destroyed.
  • 24 And they glorified God in me.