Autors

Vēstules autors ir Pāvils (1:1; 3:1; salīdz. 3:7.13; 4:1; 6:19.20).

Adresāti

Nosaukums "Efezā" nav vairākos manuskriptos. Iespējams, ka tas nebija oriģinālā. Šajā vēstulē nav adresētas konkrētas problēmas kā tas ir, piem., 1.Kor. Nevienam arī netiek sūtīti sveicieni. Ef. 6:21.22 pieminētais Tihiks, visticamāk, ir tas, ar kura starpniecību šī vēstule tika nogādāta uz Efezu un tās reģionu. Šī vēstule varēja būt kā apkārtvēstule, pirmai esot Efezai, tad citām pilsētām, līdzīgi kā Atkl. 2.-3.nod. Iespējams, ka Pāvils to sarakstījis tai pašā laikā kad vēstuli Kol., tas ir, ap 60. vai 62.g., kad viņš bija apcietinājumā Romā (sk. Ap.d. 28.nod.) Šajā laikā viņš rakstīja arī Kol. un Filem. Visas trīs vēstules tika nosūtītas ar Tihiku (Ef. 6:21.22), Tihiku un Onēzimu (Kol. 4:7-9) un Onēzimu (Filem. 10. un 12.p.).

Ef. ir viena no tā sauktajām gūstniecības vēstulēm, jo tā tikusi rakstīta no apcietinājuma (sk. 3:1.13; 4:1; 6:20). Par šādām gustniecības vēstulēm sauc: Ef., Kol., Fil., Filem.

Par Efezu

Efeza bija vissvarīgākā pilsēta R- Mazāzijā (tagad Turcija). Tai bija osta, kuru upe savienoja ar Egejas jūru. Efeza atradās arī lielāko tirdzniecības ceļu krustpunktā. Tā bija viena no lielajām kultūras un tirdzniecības pilsētām senajā pasaulē. Kādi domā, ka tā varēja būt ceturtā lielākā pilsēta Romas impērijā pēc Romas, Aleksandrijas un Antiohijas, ar vairāk kā 250 000 iedzīvotāju (arī Korintai tiek piedēvēta ceturtā vieta). Pilsētā bija skaistas ēkas un tajā dzīvoja arī izcili oratori un filozofi.

Efeza nebija romiešu kolonija (kolonijas bija viens pilsētu veids Romas impērijā; tādas bija, piem., Filipi, Korinta; pirmie iedzīvotāji šādās kolonijās bija romieši, bet gan pilsētā, gan apkārtnē dzīvojošiem parasti arī piešķīra Romas pilsonību). Efeza nebija arī municipia jeb brīvā pilsēta, kurām ar līgumu bija noteiktas kādas privilēģijas, garantējot tām kādu autonomiju. Efeza bija pilsēta, kurā joprojām bija grieķu ietekme, tajā turpināja pastāvēt senās pārvaldes forma, proti, tajā bija demokrātiskas formas valdība (δημοκρατία, saliktenis no δῆμος - tauta un κρατία - spēks, valdīšana). Protams, bija jāuzmanās, ka Roma neierobežo viņu tautas sapulču (saukta ἐκκλησία) varu, sk. Ap.d. 19.nod.

Efeza bija slavena ar pagānu templi romiešu dievietei Diānai, kas grieķiem bija Artemīda, sk. Apd. 19:23-31. Atremīda bija mednieku dieviete, jaunu sieviešu dieviete, auglības dieviete. Romas imperijā bija 39 vietas, kur to pielūdza, no kurām galvenā vieta bija Efezā, sk. Ap.d. 19:27.35. Templis bija 4x lielāks nekā Partenona templis Atēnu Akropolē. Tās tempļa pīlāri bija apm. 20m augsti (šodien 5-stāvu mājas augstums ir apm. 15m).

Par draudzes dibināšanu Efezā

Viena no iezīmēm Pāvila misijas ceļojumu laikā bija tā, ka viņš gāja no vienas lielas pilsētas uz citu lielu pilsētu. Iespējams, evaņģēlijs no šīm lielajām pilsētām pēc tam aizgāja uz apkārtni. Pirmo reizi par sludināšanu Efezā uzzinām no Ap.d. 18:19-21:

19 Viņi nonāca Efezā, un tur, tos atstājis, viņš pats iegāja sinagogā un sludināja jūdiem.
20 Kad tie viņu lūdza ilgāk palikt, viņš negribēja,
21 bet atvadījās, sacīdams: "Nākamie svētki man katrā ziņā jāpavada Jeruzālemē, un tad, ja Dievs gribēs, es atkal atgriezīšos pie jums." Viņš aizbrauca no Efezas ...

No Ap.d. 18:26 saprotam, ka Priskilla un Akvila palika Efezā. Iespējams, ka ap viņiem pulcējās kristieši. Ap.d. 19.nod. atkal runā par Pāvila kalpošanu Efezā, kas, pēc Ap.d. 19:10, kļuva par nākamo misijas bāzi pēc Jeruzālemes un Antiohijas: "Tas turpinājās ap divi gadi, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, dzirdēja Tā Kunga vārdu, jūdi un grieķi." (Ar vārdu Āzija, iespējams jāsaprot Mazāzija. Sk. arī 1.Kor. 16:19, kas liecina par Pāvila kontaktu ar draudzēm tajā reģionā.)

Sarakstīšanas laiks

Ap 55.g. ir sarakstīta 1.Kor. Tā rāda, ka tad Akvila un Priskilla vēl dzīvoja Efezā (1.Kor. 16:8.19). (Ap 57.g. Pāvils, iespējams, no Korintas, saraksta vēst. romiešiem, un tur, Rom. 16:3 sacīts, ka Akvila un Priskilla jau ir Romā.)

Pāvils apmēram 3 gadus uzturējās Efezā un evaņģelizēja (sk. Apd. 19:10; 20:31). Ap.d. gr. Efeza parādās kā 3. lielais misijas centrs: Jeruzāleme, Antiohija, un tad Efeza. Korintā, iespējams, vairāk bija lokālāka kalpošana. Bet Efeza, iespējams, kļuva par mātes draudzi Jāņa atkl. 2.-3.nod. minētajām draudzēm. Katrā ziņā Ap.d. 19:10 apgalvojums ir ļoti liels: "... tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, dzirdēja Tā Kunga vārdu, jūdi un grieķi." Cik cilvēku ir zem vārda "visi", nezinām. Bet šāds apgalvojums noteikti ietvēra simtus un tūkstošus cilvēku.

Pāvila kalpošana Efezā

No Ap.d. 20.nod. par Pāvila kalpošanu Efezā:

17 No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus.
18 Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacīja: "Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums,
19 kalpodams Tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības.
20 Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām,
21 apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.

("jūdiem un grieķiem", sk. Ef. 2.nod. par to, ka Jēzus noārdīja ienaida sienu, kas viņus šķīra. Interesanti arī tas, ka tieši Efeza ir tā vieta, kurā tika sarakstīta arī 1.Kor., kur 9.nod. par to, ka Pāvils centās būt visiem viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu!)

31 Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.

Iespējams, ka draudze Efezā kādu laiku labi attīstījās. žēl, ka cilvēku prāti tika samulsināti un viņi vēlāk novērsās no Pāvila un patiesā evaņģēlija, sk. Ap.d. 20,29-31:

29 Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku.
30 No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdzi.
31 Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.

Liekas, ka vēlāk rakstītā vēstule efeziešiem burtiski nedod nekādu informāciju par šiem plēsīgajiem vilkiem. Tomēr vēl [kādus gadus] vēlāk 2.Tim. 1:15 Pāvils rakstīja: "Tu zini to, ka ir novērsušies no manis visi, kas dzīvo Āzijā, viņu starpā Figels un Hermogens." Varētu jautāt: vai arī Efezas kristieši? 1.Kor. ir sarakstīta no Efezas, sk. 1.Kor. 16,8.9:

8 Bet Efezā es gribu palikt līdz Vasarassvētkiem.
9 Jo man atvērušās plašas durvis sekmīgai darbībai, bet arī pretinieku daudz.

Tas nozīmē, ka 1.Kor. 13.nod. par mīlestību tika sarakstīta Efezā. Un iespējams, ka savas kalpošanas laikā viņš arī runāja par šādu mīlestību. Neskatoties uz to, kā liecina 2.Tim. 1:15, kaut kas arī tur bija mainījies.

No Atkl. gr. saprotam, ka vēl pēc kāda laika Efezas draudzei bija vajadzīgs brīdinājums, Atkl. 2:1-7.

Vēstules saturs

Pirmās 3 nodaļas ir doktrināla mācība, nākošās 3 nodaļas ir vairāk praktiska mācība. Pirmā daļa runā par to, ka Dievs mūs izglābj; otrā daļa par mūsu svētošanu - par kristīga cilvēka dzīvi un uzvedību. Mēs nevaram iztikt tikai ar praktisku mācības pielietojumu. Mums ir vajadzīga arī pareiza doktrīna jeb mācība. Arī secība, kādā Pāvils to uzrakstījis, rāda, ka vispirms ir jāzina, ko Dievs dara un ko Viņš sagaida no mums, un tikai tad ir jāzina, kas jādara mums.

Tā kā pirmās kristīgās draudzes veidojās uz saimes bāzes, tad vēstule efeziešiem labi atspoguļo to, ka Pāvils draudzi Efezā (vai draudzes Efezā un tās apkārtnē) uzrunāja kā uz saimes bāzes veidotu draudzi (veidotas draudzes). Sk. Ef. 5:21-6:9. Pāvils nedeva piemērus uzvedībai attiecībās; tās bija attiecības, kurās draudze [kā saime] bija.

Līdzības Ef. ar Kol.:


Efeziešiem

Kolosiešiem

1:1-2

1:1-2

1:7

1:14

2:5

2:13

3:2

1:25

3:9

1:26

4:16

2:19

4:32

3:13

5:5.6

3:5.6

5:19-20

3:16-17

6:1-4

3:20-21

6:5-9

3:22-4:1

6:21-22

4:7-8

Mārtiņš Balodis
  • 1 Paul, an apostle of Jesus Christ by the will of God, to the saints which are at Ephesus, and to the faithful in Christ Jesus:
  • 2 Grace be to you, and peace, from God our Father, and from the Lord Jesus Christ.
  • 3 Blessed be the God and Father of our Lord Jesus Christ, who hath blessed us with all spiritual blessings in heavenly places in Christ:
  • 4 According as he hath chosen us in him before the foundation of the world, that we should be holy and without blame before him in love:
  • 5 Having predestinated us unto the adoption of children by Jesus Christ to himself, according to the good pleasure of his will,
  • 6 To the praise of the glory of his grace, wherein he hath made us accepted in the beloved.
  • 7 In whom we have redemption through his blood, the forgiveness of sins, according to the riches of his grace;
  • 8 Wherein he hath abounded toward us in all wisdom and prudence;
  • 9 Having made known unto us the mystery of his will, according to his good pleasure which he hath purposed in himself:
  • 10 That in the dispensation of the fulness of times he might gather together in one all things in Christ, both which are in heaven, and which are on earth; even in him:
  • 11 In whom also we have obtained an inheritance, being predestinated according to the purpose of him who worketh all things after the counsel of his own will:
  • 12 That we should be to the praise of his glory, who first trusted in Christ.
  • 13 In whom ye also trusted, after that ye heard the word of truth, the gospel of your salvation: in whom also after that ye believed, ye were sealed with that holy Spirit of promise,
  • 14 Which is the earnest of our inheritance until the redemption of the purchased possession, unto the praise of his glory.
  • 15 Wherefore I also, after I heard of your faith in the Lord Jesus, and love unto all the saints,
  • 16 Cease not to give thanks for you, making mention of you in my prayers;
  • 17 That the God of our Lord Jesus Christ, the Father of glory, may give unto you the spirit of wisdom and revelation in the knowledge of him:
  • 18 The eyes of your understanding being enlightened; that ye may know what is the hope of his calling, and what the riches of the glory of his inheritance in the saints,
  • 19 And what is the exceeding greatness of his power to us-ward who believe, according to the working of his mighty power,
  • 20 Which he wrought in Christ, when he raised him from the dead, and set him at his own right hand in the heavenly places,
  • 21 Far above all principality, and power, and might, and dominion, and every name that is named, not only in this world, but also in that which is to come:
  • 22 And hath put all things under his feet, and gave him to be the head over all things to the church,
  • 23 Which is his body, the fulness of him that filleth all in all.