2. Kor. ir 3. vai 4.vēstule, kuru Pāvils rakstīja korintiešiem. Sk. “Ievads. 1. Korintiešiem”.

Pāvila pretinieki izaicināja viņa apustulisko autoritāti un viņa darbības motīvus. 2.Kor. rakstīšanas laikā jau daudzi Korintā bija atgriezušies no grēkiem un Pāvila izaicināšanas, bet vēl kādi Korintā bija tādi.

Ir uzskats, ka 2.Kor. 10.-13.nod. ir pielikums no citas vēstules, taču nav pilnīgi nekādu liecību, ka 2.Kor. būtu jebkad bijusi sadalīta. Manuskripti uzrāda tikai vienu veselu 2.Kor.

Autors, sarakstīšanas laiks un adresāti

Autors ir ap. Pāvils (1:1; 10:1). Šī vēstule satur vairāk autobiogrāfiskas ziņas par Pāvilu nekā jebkurš cits viņa rakstīts darbs.

Šī vēstule sarakstīta ap 55.gadu. No 1.Kor. 16:5-8 secinām, ka 1.Kor. sarakstīta no Efezas pirms Vasarsvētkiem (pavasarī). Tad 2.Kor. tikusi sarakstīta tajā pašā gadā pirms ziemas iestāšanās, jo 2.Kor. saturs liek domāt, ka Pāvils vēl ir tikai Maķedonijā (sk. 2.Kor. 2:13; 7:5), par kuras šķērsošanu viņš min 1.Kor. 16:5. 2.Kor. sarakstīta 3.misijas ceļojuma laikā.

2.Kor. 1:1 saka, ka vēstule adresēta Korintas draudzei un visiem kristiešiem, kas dzīvoja Ahajas provincē.

Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks

Korintas draudzē bija ienākuši maldu mācītāji, kas apšaubīja Pāvila personīgo integritāti un viņa kā apustuļa autoritāti. Tāpēc, ka viņš bija paziņojis par izmaiņu sava maršruta plānā, kā rezultātā viņš korintiešus neapmeklēs divas, bet vienu reizi, šie pretinieki uzstāja, ka viņa vārdiem nevar ticēt. Viņi arī sacīja, ka viņš nebija īsts apustulis un ka viņš pats savā kabatā ielika to naudu, ko viņi bija savākuši priekš nabadzībā nonākušajiem ticīgajiem Jeruzālemē. Pāvils lūdz viņus izvērtēt to, ka viņa personīgā dzīve viņu vidū bija vienmēr bijusi godpilna un ka viņa dzīvi izmainošā pestīšanas vēsts bija patiesa. Pāvils runā par savām ciešanām. Viņš runā arī par nākošo godību. Viņš skubina korintiešus sagatavoties viņa vizītei, noslēdzot to ziedojumu vākšanu, kuru viņi bija iesākuši gadu iepriekš un lai viņi sagatavojas viņu atnākšanai, darot kaut ko ar nemiera cēlājiem viņu vidū. Pāvils brīdina, ka viņš domā nopietni to, ko viņš raksta.

Dr. Scott Hafemann par 2.Kor. sarakstīšanas nolūku (sk. https://www.youtube.com/watch?v=PoOcpskLOfY):

  1. Stiprināt uzticīgos un darīt visu, lai draudze būtu šķīsta, 1.-7.nod.
  2. Vākt atbalstu nabadzīgiem un vajātiem kristiešiem Jeruzālemē, 8.-9.nod.
  3. Piedāvāt nepaklausīgajai Korintas draudzes minoritātei vēl vienu iespēju nožēlot savus grēkus, 10.-13.nod.

Visas šīs trīs tēmas caurvij 2.Kor. vēstuli.

Plāns


Vēstules ievads

1:1-11

Pāvils izskaidro savu rīcību

1:12-2:13

Par kalpošanu un ar to saistītām tēmām

2:14-7.nod.

Aicinājums ziedot

8. un 9.nod.

Pāvila par savu apustulisko autoritāti

10.nod.-13:10

Noslēgums

13:11-13

Mārtiņš Balodis
  • 1 Paul, an apostle of Jesus Christ by the will of God, and Timothy our brother, unto the church of God which is at Corinth, with all the saints which are in all Achaia:
  • 2 Grace be to you and peace from God our Father, and from the Lord Jesus Christ.
  • 3 Blessed be God, even the Father of our Lord Jesus Christ, the Father of mercies, and the God of all comfort;
  • 4 Who comforteth us in all our tribulation, that we may be able to comfort them which are in any trouble, by the comfort wherewith we ourselves are comforted of God.
  • 5 For as the sufferings of Christ abound in us, so our consolation also aboundeth by Christ.
  • 6 And whether we be afflicted, it is for your consolation and salvation, which is effectual in the enduring of the same sufferings which we also suffer: or whether we be comforted, it is for your consolation and salvation.
  • 7 And our hope of you is stedfast, knowing, that as ye are partakers of the sufferings, so shall ye be also of the consolation.
  • 8 For we would not, brethren, have you ignorant of our trouble which came to us in Asia, that we were pressed out of measure, above strength, insomuch that we despaired even of life:
  • 9 But we had the sentence of death in ourselves, that we should not trust in ourselves, but in God which raiseth the dead:
  • 10 Who delivered us from so great a death, and doth deliver: in whom we trust that he will yet deliver us;
  • 11 Ye also helping together by prayer for us, that for the gift bestowed upon us by the means of many persons thanks may be given by many on our behalf.
  • 12 For our rejoicing is this, the testimony of our conscience, that in simplicity and godly sincerity, not with fleshly wisdom, but by the grace of God, we have had our conversation in the world, and more abundantly to you-ward.
  • 13 For we write none other things unto you, than what ye read or acknowledge; and I trust ye shall acknowledge even to the end;
  • 14 As also ye have acknowledged us in part, that we are your rejoicing, even as ye also are our's in the day of the Lord Jesus.
  • 15 And in this confidence I was minded to come unto you before, that ye might have a second benefit;
  • 16 And to pass by you into Macedonia, and to come again out of Macedonia unto you, and of you to be brought on my way toward Judaea.
  • 17 When I therefore was thus minded, did I use lightness? or the things that I purpose, do I purpose according to the flesh, that with me there should be yea yea, and nay nay?
  • 18 But as God is true, our word toward you was not yea and nay.
  • 19 For the Son of God, Jesus Christ, who was preached among you by us, even by me and Silvanus and Timotheus, was not yea and nay, but in him was yea.
  • 20 For all the promises of God in him are yea, and in him Amen, unto the glory of God by us.
  • 21 Now he which stablisheth us with you in Christ, and hath anointed us, is God;
  • 22 Who hath also sealed us, and given the earnest of the Spirit in our hearts.
  • 23 Moreover I call God for a record upon my soul, that to spare you I came not as yet unto Corinth.
  • 24 Not for that we have dominion over your faith, but are helpers of your joy: for by faith ye stand.