Pāvils kalpoja Korintā apm. 49.-51.gadam sava 2.misijas ceļojuma laikā (Ap.d. 18:1-18).

Korintas draudze bija ar lielām problēmā. Tomēr šo problēmu dēļ mums ir divas vēstules ar brīnišķīgu mācību. Problēmas: dalīšanās; tiesāšanās; laulības jautājumi; elku upuru mielasti; nespēja baudīt Svēto vakarēdienu, jo dalījās šķirās; par Svētā Gara dāvanām; par augšāmcelšanos; Pāvila apustuliskā aicinājuma apšaubīšana. 1.Kor. ir īpašas mācības draudzei, 2.Kor. mums ir arī īpaši ieskati Pāvila paša dzīvē.

Pāvils sarakstīja vairākas vēstules Korintas draudzei, bet mums Bībelē ir tikai 2 vēstules. No tām secinām:

  1. 1.Kor. ir atsauce uz kādu iepriekšēju vēstuli, 5:9: “Es jums rakstīju savā vēstulē, lai nebiedrojaties ar netikļiem.” Tas nozīmē, ka mums pieejamā 1.Kor. jau ir 2.vēstule.
  2. Arī 2.Kor. 2:3.4 Pāvils piemin kādu iepriekšēju vēstuli:
3 Tamdēļ es jums aizrakstīju, lai man nākot nebūtu jānoskumst par tiem, par kuriem man būtu jāpriecājas; un es stipri ceru, ka mans prieks būs arī jūsu visu prieks.
4 Jo lielās bēdās un sirds bailēs un ar daudz asarām es jums esmu rakstījis, nevis lai jūs skumdinātu, bet lai jūs redzētu manu lielo mīlestību uz jums.

Tā varētu būt tā pati mums zināmā 1.Kor.. Tomēr kādi Bībeles skaidrotāji saka, ka tā ir bijusi atsevišķa vēstule, saukta par smago jeb skumjo vēstuli. Ir vēl citi, kas saka, ka 2.Kor. 10.-13.nod. varētu būt šī smagā vēstule, bet tam nav pilnīgi nekāda pamata, jo nav neviens manuskripts, kas nodalītu šīs nodaļas no pārējās vēstules. Tas nozīmē, ka 2.Kor. ir 3.vēstule, ko Pāvils rakstījis Korintas draudzei (ja vien tiešām tāda smagā vēstule nav bijusi, kas ir zudusi).

Autors, sarakstīšans laiks un vieta

1.Kor. apliecina, ka tās autors ir ap. Pāvils (1:1.2; 16:21).

Šī vēstule arī nosauc sarakstīšanas vietu, proti, Efezu, sk. 1.Kor. 16:5-9.

Šo vēstuli Pāvils raksta draudzei, kurā viņš jau bija bijis sava 2. misijas ceļojuma laikā, sk. Apd. 18:1-18; 1.Kor. 1:12-16; tātad Pāvils gatavojas būt Korintā otro reizi. Saskaņā ar Apd. gr., Pāvils Korintā bijis 2x, bet 2.Kor. 12:14 un 13:1 runā par kādu priekšāstāvošu 3.reizi. Ja 1.Kor. 16.nod. atklāj nodomu vākt ziedojumus, bet Rom. 15.nod. liecina, ka tie jau savākti, tātad Pāvils ir vai ir bijis Korintā otro reizi. Tātad: Rom. sarakstīta pēc 1.Kor. un 2.Kor., kurā (8. un 9.nod.) vēl tiek runāts par ziedojumiem (sk. 9:1-5).

Iespējams, ka 1.Kor. tikusi sarakstīta ap 55.gadu Efezā, sk. 1.Kor. 16:5-9; Apd. 19:10.22; 20:31. Tas bija Pāvila 3.misijas ceļojuma laikā. Tā kā Efeza ir burtiski nosaukta un Ap.d. apliecina Pāvila uzturēšanos Efezā ar sekojošu plānu doties pie korintiešiem, tad tas tiešā veidā saskan arī ar Ap.d. 20:1.2.

Korinta atradās Ahajas provincē, kas bija daļa no Romas impērijas provincēm. Arī Atēnas bija šajā pašā provincē, bet Atēnas jau bija piedzīvojušas norietu, jo, kad Pāvils tur bija, tad tajā bija ap 20 000 iedzīvotāju, bet Korinta bija plaukstoša pilsēta. Tā gan bija jauna Korinta, dibināta kādus 100 gadus pirms Pāvila ierašanās. Vecā bija dibināta ap 10. gs. pirms mūsu ēras. Bet veco Korintu romieši nopostīja 146.g.p.m.ē. Jaunā Korinta bija kādas 5x lielāka par Atēnām, jo tajā dzīvoja ap 100 000 iedzīvotāju. Citi aprēķini saka, ka Pāvila laikā Korintā dzīvoja vēl daudz vairāk iedzīvotāju. Tā bija galvenā Grieķijas pilsēta (lieluma ziņā ceturtā aiz Romas, Aleksandrijas un Antiohijas Sīrijā).

Tā kā daļa Ahajas bija uz Peloponēses pussalas un Korinta atradās pie šīs pussalas zemes šaurās strēles, kas šo pussalu savienoja ar kontinentu, tad tajā bija plaši attīstīta tirdzniecība. Pāvila laika Korintā bija daudzi brīvību ieguvuši vergi, Romas leģionu veterāni un tirgotāji, kas vairāk veidoja sabiedrības “apakšējo” slāni nevis aristokrātiju. Tā kā bija iespēja no apakšas izsisties uz augšu, tad vēstulē parādās tik aktuālas tēmas kā šķiru atšķirības (11.nod.), strīdi (6.nod.) un lielīšanās ar personu vārdiem (1.-4.nodaļas). Korintā bija tempļi dažādiem dieviem, tai skaitā Zevam, Afroditei – auglības dievietei, Asklepijam – dziedināšanas dievam, Dēmetrai u.c. Netālu no Korintas bija Atēnas, tāpēc arī filozofijas un retorika bija plaši izplatītas. Tai skaitā arī sofisti, kuriem bija raksturīga lielība ar gudrību, viltība un daiļrunība. Viņu klātbūtni, šķiet, labi parāda Pāvila rakstītais 1.nodaļā. Un vēl: Korinta bija ļoti amorāla pilsēta, ar daudzām tempļa prostitūtām.

Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks

Pāvils no dažādiem cilvēkiem bija uzzinājis par stāvokli Korintas draudzē. Kādi no Hloes nama locekļiem bija ziņojuši Pāvilam par šķelšanos draudzē (1:11). Varbūt, ka 16:17 minētie Stefans, Fortunats un Ahaiks bija no Hloes saimes, tomēr zināt to nevaram.

Pāvilam bija atnestas ziņas par morāliem grēkiem draudzē (5. un 6.nod.). No 5:9.10 saprotam, ka Pāvils jau iepriekš bija rakstījis, lai korintieši nebiedrojas ar netikļiem. Acīmredzot, Pāvila iepriekš rakstītais būs ticis pārprasts un šajā vēstulē Pāvils paskaidro tuvāk, ar ko nebūs biedroties (5:10.11) un skubina uz tūlītēju un drastisku darbību (5:3-5.13b). No vēstules satura saprotam, ka Pāvilam bija ticis jautāts par dažādām tēmām vai arī viņš redzēja, ka ir kādas lietas, kurās korintiešiem bija vajadzīgs padoms (5:1; 7:1; 8:1; 12:1; 16:1).

Kaut gan draudze bija apdāvināta (1:4-7), tā tomēr bija nenobriedusi un negarīga (3:1-4). Pāvila nolūks starp citām lietām, rakstot šo vēstuli, bija pamācīt un mēģināt palīdzēt draudzei labot tajā esošās nepareizās lietas:

  1. dalīšanos (1:10-4:21),
  2. amoralitāti (5.nod., 6:12-20),
  3. tiesāšanos nekristiešu tiesās (6:1-8),
  4. dot mācību laulību jautājumos (7.nod.);
  5. saistībā ar Svētā vakarēdiena nepareizu baudīšanu (11:17-34);
  6. dot mācību par Svētā Gara dāvanu lietošanu draudzē (12.-14. nod.);
  7. dot pareizu mācību par augšāmcelšanu nepareizās mācības vietā (15.nod.);
  8. dot pamācību par ziedojumu nabadzībā nonākušajiem ticīgajiem Jeruzālemē (16:1-4).

15.nod. satur evaņģēlija pamatpatiesību apliecinājumu: Kristus nomira par mūsu grēkiem, Viņš tika aprakts, Viņš tika augšāmcelts. Ņemot vērā, ka kādi no evaņģēlijiem varēja tikt sarakstīti ap to laiku vai nedaudz vēlāk, tad šī vēstule satur apliecinājumus par Kristus augšāmcelšanos vai nu vienlaikus ar citos evaņģēlijos uzrakstītām liecībām vai pirms kādi no evaņģēlijiem par to bija rakstījuši.

Plāns


Ievads

1:1-9

Šķelšanās draudzē

1:10-4.nod.

Morālas un ētikas nekārtības draudzē

5. un 6.nod.

Par laulību

7.nod.

Mīlestības pārākums par atziņu

8.nod.

Pāvils kā apustulis un evaņģēlija sludinātājs

9.nod.

Brīdinājumi, lai nekristu grēkā

10.nod.

Par pielūgsmi un kalpošanu draudzē

11.-14.nod.

Par augšāmcelšanos

15.nod.

Par ziedojumu vākšanu un citām praktiskām lietām, sveicieni, noslēgums

16.nod.


Mārtiņš Balodis
  • 1 Paul called to be an apostle of Jesus Christ through the will of God, and Sosthenes our brother,
  • 2 Unto the church of God which is at Corinth, to them that are sanctified in Christ Jesus, called to be saints, with all that in every place call upon the name of Jesus Christ our Lord, both their's and our's:
  • 3 Grace be unto you, and peace, from God our Father, and from the Lord Jesus Christ.
  • 4 I thank my God always on your behalf, for the grace of God which is given you by Jesus Christ;
  • 5 That in every thing ye are enriched by him, in all utterance, and in all knowledge;
  • 6 Even as the testimony of Christ was confirmed in you:
  • 7 So that ye come behind in no gift; waiting for the coming of our Lord Jesus Christ:
  • 8 Who shall also confirm you unto the end, that ye may be blameless in the day of our Lord Jesus Christ.
  • 9 God is faithful, by whom ye were called unto the fellowship of his Son Jesus Christ our Lord.
  • 10 Now I beseech you, brethren, by the name of our Lord Jesus Christ, that ye all speak the same thing, and that there be no divisions among you; but that ye be perfectly joined together in the same mind and in the same judgment.
  • 11 For it hath been declared unto me of you, my brethren, by them which are of the house of Chloe, that there are contentions among you.
  • 12 Now this I say, that every one of you saith, I am of Paul; and I of Apollos; and I of Cephas; and I of Christ.
  • 13 Is Christ divided? was Paul crucified for you? or were ye baptized in the name of Paul?
  • 14 I thank God that I baptized none of you, but Crispus and Gaius;
  • 15 Lest any should say that I had baptized in mine own name.
  • 16 And I baptized also the household of Stephanas: besides, I know not whether I baptized any other.
  • 17 For Christ sent me not to baptize, but to preach the gospel: not with wisdom of words, lest the cross of Christ should be made of none effect.
  • 18 For the preaching of the cross is to them that perish foolishness; but unto us which are saved it is the power of God.
  • 19 For it is written, I will destroy the wisdom of the wise, and will bring to nothing the understanding of the prudent.
  • 20 Where is the wise? where is the scribe? where is the disputer of this world? hath not God made foolish the wisdom of this world?
  • 21 For after that in the wisdom of God the world by wisdom knew not God, it pleased God by the foolishness of preaching to save them that believe.
  • 22 For the Jews require a sign, and the Greeks seek after wisdom:
  • 23 But we preach Christ crucified, unto the Jews a stumblingblock, and unto the Greeks foolishness;
  • 24 But unto them which are called, both Jews and Greeks, Christ the power of God, and the wisdom of God.
  • 25 Because the foolishness of God is wiser than men; and the weakness of God is stronger than men.
  • 26 For ye see your calling, brethren, how that not many wise men after the flesh, not many mighty, not many noble, are called:
  • 27 But God hath chosen the foolish things of the world to confound the wise; and God hath chosen the weak things of the world to confound the things which are mighty;
  • 28 And base things of the world, and things which are despised, hath God chosen, yea, and things which are not, to bring to nought things that are:
  • 29 That no flesh should glory in his presence.
  • 30 But of him are ye in Christ Jesus, who of God is made unto us wisdom, and righteousness, and sanctification, and redemption:
  • 31 That, according as it is written, He that glorieth, let him glory in the Lord.