6 Es brīnos, ka jūs tik drīz novēršaties no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā, un piegriežaties citam evaņģēlijam.
Ņemot kopā 5.p. (sk. komentāru) un 6.p. varētu sacīt, ka visu šo vēstuli tās saturā Pāvils rakstīja tāpēc, ka Galatijas draudzes bija novērsušās no Dieva. Viņi bija atgriezušies pie likumu turēšanas tā vietā, lai savā pestīšanā balstītos uz Jēzus žēlastību (Gal. 5:4).
Šī ir vēstule, kurā Pāvils nesaka: “Es pateicos …”, - vārdi, kurus lasām vairākās citās viņa vēstulēs. Jau tulīt pēc īsā vēstules ievada Pāvils ķeras klāt problēmai.
Cits evaņģēlijs izpaudās kā pievēršanās bauslības turēšanai, sk. 3:1-5; 4:9.10; 4:21; 5:2-4. Galatieši no vienas puses ticēja, ka Jēzus ir nomiris par viņu grēkiem, bet no otras puses atgriezās pie bauslības turēšanas, jo viņiem kāds bija iestāstījis, ka viņi tiks taisnoti tikai tad, ja viņi šos likumus pildīs. Ja mēs līdzās Jēzum vēl kaut ko uzlūkojam kā nepieciešamu pestīšanai, tad mēs esam novērsušies no Dieva.
Oriģinālā aiz vārda “žēlastībā” ir vārds Kristus, tāpēc arī tulkots ir „Kristus žēlastībā”. Bet doma ir, ka Dievs mūs ir aicinājis žēlastībā, kas ir no vai caur Kristu. Tātad aicinātājs šajā žēlastībā ir Dievs. Novēršoties no Dieva, mēs arī novēršamies un zaudējam žēlastību, kurā Viņš mūs ir aicinājis. Tā vietā cilvēki, toreiz kristieši Galatijā, paļaujas uz saviem darbiem un likumu pildīšanu. Un Pāvilam protams ir jāsaka: „Es brīnos ...” Kā lai nebrīnās, ka cilvēks, neskatoties uz savu grēcīgumu un vājumu, un neskatoties uz to, ka Dievs viņu aicina žēlastībā, saka, ka viņš ar saviem spēkiem un pūlēm iegūs Viņa labvēlību!?
Komentāri
Ņemot kopā 5.p. (sk. komentāru) un 6.p. varētu sacīt, ka visu šo vēstuli tās saturā Pāvils rakstīja tāpēc, ka Galatijas draudzes bija novērsušās no Dieva. Viņi bija atgriezušies pie likumu turēšanas tā vietā, lai savā pestīšanā balstītos uz Jēzus žēlastību (Gal. 5:4).
Šī ir vēstule, kurā Pāvils nesaka: “Es pateicos …”, - vārdi, kurus lasām vairākās citās viņa vēstulēs. Jau tulīt pēc īsā vēstules ievada Pāvils ķeras klāt problēmai.
Cits evaņģēlijs izpaudās kā pievēršanās bauslības turēšanai, sk. 3:1-5; 4:9.10; 4:21; 5:2-4. Galatieši no vienas puses ticēja, ka Jēzus ir nomiris par viņu grēkiem, bet no otras puses atgriezās pie bauslības turēšanas, jo viņiem kāds bija iestāstījis, ka viņi tiks taisnoti tikai tad, ja viņi šos likumus pildīs. Ja mēs līdzās Jēzum vēl kaut ko uzlūkojam kā nepieciešamu pestīšanai, tad mēs esam novērsušies no Dieva.
Oriģinālā aiz vārda “žēlastībā” ir vārds Kristus, tāpēc arī tulkots ir „Kristus žēlastībā”. Bet doma ir, ka Dievs mūs ir aicinājis žēlastībā, kas ir no vai caur Kristu. Tātad aicinātājs šajā žēlastībā ir Dievs. Novēršoties no Dieva, mēs arī novēršamies un zaudējam žēlastību, kurā Viņš mūs ir aicinājis. Tā vietā cilvēki, toreiz kristieši Galatijā, paļaujas uz saviem darbiem un likumu pildīšanu. Un Pāvilam protams ir jāsaka: „Es brīnos ...” Kā lai nebrīnās, ka cilvēks, neskatoties uz savu grēcīgumu un vājumu, un neskatoties uz to, ka Dievs viņu aicina žēlastībā, saka, ka viņš ar saviem spēkiem un pūlēm iegūs Viņa labvēlību!?