Komentāri

1.p.: “Jēkabs, Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps, sūta sveicienu divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas.”

Ἰάκωβος θεοῦ καὶ κυρίου Ἰησοῦ Χριστοῦ δοῦλος ταῖς δώδεκα φυλαῖς ταῖς ἐν τῇ διασπορᾷ χαίρειν.

Par Jēkabu un īsu apskatu par vēstuli sk. Ievads. Jēkaba vēstule.

Tā kā Jēkabs varētu būt Jēzus brālis (sk. Mt. 13:55), tad ir zīmīga Jēkaba pazemība gan saucot sevi par kalpu jeb vergu (δοῦλος, kas ir šī vārda primārā nozīme), gan arī nepieminot savu izcelsmes fizisko ģimeni, bet runājot par savu garīgo piederību Dievam un Jēzum.

Sakot, ka viņš ir “Dieva un Kunga Jēzus Kristus” vergs, Jēkabs parāda pilnīgu sevis atkarību no Dieva un Jēzus. Tas tad arī ir cieši saistīts ar to, ko viņš saka šajā vēstulē, proti, viņš nerunā savā autoritātē, bet uzrādot Dieva un Jēzus gribu. No vienas puses, mums ir draugu attiecības ar Jēzu, nevis verga un vergtura attiecības, sk. Jņ. 15:15: “Es jūs vairs nesaucu par kalpiem (δούλους), jo kalps (δοῦλος) nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem (φίλους), tāpēc ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu.”

Bet no otras puse, visi kristieši ir Jēzus Kristus asinīs dārgi atpirkti un nepieder vairs sev (1.Kor. 6:19.20). 1.Pēt. 2:15.16 sacīts:

15 Jo tāda ir Dieva griba, ka jūs, labu darot, apklusinātu neprātīgu cilvēku nezināšanu

16 kā svabadi, nevis tādi, kam svabadība būtu kā ļaunuma apsegs, bet kā Dieva kalpi (δοῦλοι).

“divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas”. Bībeles kontekstā ar 12 ciltīm parasti tiek saprastas Israēla tautas 12 ciltis. Taču Jēkaba vēstules saturs rāda, ka runa ir par kristiešiem, sk. piem., 2:1; 5:7.8. Tie varētu būt visi kristieši, bet, ja vēstule sarakstīta pirms 49.gada, tad tie ir pārsvarā jūdu kristieši (Jeruzālemes koncils tiek datēts ap 49.gadu, sk. Ap.d. 15.nod.; tas bija laiks, kad kristiešu draudzēs arvien vairāk ienāca cittautieši). JD rāda, ka arī cittautieši tika uzlūkoti kā Dieva tauta. Piem., 1.Pēt. vēstule tika rakstīta cittautiešiem, sk. 1:1. Un 2:9.10 pamīšus lieto ἔθνος (tauta, cittautieši) un λαός (tauta, vārds, ar ko parasti apzīmēja Israēla tautu), runājot par cittautiešiem kā Dieva tautu.

Kāpēc viņi saukti par izkaisītiem kristiešiem (oriģināltekstā: “kas ir diasporā”)? Kāds bija izkaisīšanas iemesls? Varētu būt divi iemesli: 1) Saula vajāšanas ap 34.gadu (Ap.d. 7.–8.nod.), 2) Hēroda Agripas vajāšanas ap 44.gadu (Ap.d. 12.nod.). Saula vajāšanas pārsniedza Israēla tautas vēsturisko dzīves vietu, Agripas vajāšanas bija lokālākas. Tādēļ varētu būt, ka Jūdu kristiešu draudzes citur nodibinājās pirmo vajāšanu dēļ, un viņu skaits, iespējams, pieauga otro vajāšanu dēļ. Lai arī sākotnēji šie kristieši bija izkaisīti vajāšanu dēļ, iespējams, ka tad, kad tika rakstīta šī vēstule, šajās draudzēs jau bija ienākuši arī vēl citi, lokāli dzīvojoši jūdi.

22.-25.p.:

22 Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami. 

23 Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī:

24 Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija. 

25 Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā. 

Šīs rakstvietas iepriekšējos pantos lasām par Dieva vārda lomu cilvēka dzīvē. Pirmkārt, jaunpiedzimšanā, sk. Jēk. 1:18: “No brīvas gribas Viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu Viņa radījumu pirmaji.” Pēc tam 21.p. lasām par Dieva vārda turpinošo iespaidu uz cilvēku: “Tāpēc, nolikdami visu netīrību un lielo ļaunprātību, lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles.”

Ir tik svarīgi ne tikai zināt Dieva vārdu, bet arī darīt to, ko tas māca.

22.p. grieķu val. “esiet” ir prezentā pavēles izteiksmē, γίνεσθε no γίνομαι. Tāpēc to var tulkot kā “esiet” vai “kļūstiet”.

Nevar teikt: “Es par tādu esmu kļuvis!” Vai: “Es tāds esmu!” Šīs vēstules konteksts rāda, ka joprojām kristietim ir vajadzība pieaugt. Kļūšanai ir jānotiek visu laiku (uz to norāda prezenta pavēles izteiksme), jo visu laiku ir jāmācās Dieva vārdu un visu laiku tas ir jāliek darbībā.

Jēkabs nedarīšanu salīdzina ar vīrieti, kas sevi aplūko spogulī un aiziet, un aizmirst, kāds viņš izskatījās. Tā cilvēki mēdz lasīt Bībeli: izlasa, aizver tās vākus un nedomā par to, kā izlasītais vārds attiecas uz viņu dzīvi.

Kā minimums, izlasīto Dieva vārdu var pārvērst lūgšanā, lai Dievs palīdz to darīt; vai šķīstī no grēkiem, ko Dieva vārds uzrādīja; vai aizlūgt par to, kā praktiski ar Dieva vārda doto norādi kalpot tiem cilvēkiem, kurus tu tajā dienā satiksi.

Ja izlasītais Dieva vārds tevi biedē, jo tu saproti, ka jāmaina kādas lietas un tu nezini, kā tava dzīve pēc tam izskatīsies, tad uztici to Dievam lūgšanā (sk. arī 25.p. par palikšanu “pilnīgajā svabadības likumā”). Un turpini par to lūgt, domāt un meklēt Dieva vadību.

Seko 25.p., kurā ir viens darbības vārds (ἔσται – “viņš būs”) un 3 aorista divdabji. Šie divdabji norāda uz vairākām veicamām darbībām, pirms var piepildīties šī panta beigas “tas būs svētīgs savā darbībā”.

Pasvītrotie vārdi ir tie, kas ir divdabji grieķu val.:

ὁ δὲ παρακύψας εἰς νόμον τέλειον τὸν τῆς ἐλευθερίας καὶ παραμείνας, οὐκ ἀκροατὴς ἐπιλησμονῆς γενόμενος ἀλλὰ ποιητὴς ἔργου, οὗτος μακάριος ἐν τῇ ποιήσει αὐτοῦ ἔσται.

Latviešu val. tie tulkoti sekojoši (sk. pasvītrojumus):“Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā.”

1. Uzmanīgi jāskatās uz Dieva vārdu. 25.p. lietotais divdabis παρακύψας (no παρακύπτω) apzīmē pieliekšanos, lai paskatītos uz kaut ko, skatīšanos ar galvu noliektu uz priekšu, skatīšanos ar saliektu ķermeni.

Paturot prātā Jēkaba tikko pievesto līdzību par skatīšanos spogulī, šķiet, Jēkabs grib teikt, ka tieši tāpat, kā sevi sakopjošam cilvēkam nepietiek ar sevis uzlūkošanu spogulī, tā arī vienīgā iespēja, kā Dieva vārds sāk darīt savu darbu kristiešos, ir, kad šis vārds tiek rūpīgi apskatīts un pētīts (piem., meklējot vārdu nozīmes, sakarības starp vārdiem vienā vai vairākos teikumos utt.).

Taču kristietim jāskatās uz Dieva vārdu kā tādu, kas atbrīvo un uzlabo dzīvi, nevis padara to par katorgu. 25.p.: „ Bet, kas ieskatīsies … pilnīgajā svabadības likumā ...”

Daudzi kristieši baidās saņemt no Bībeles kārtējo norādi, ko viņi negribēs vai nespēs pildīt. Ir kristieši, kas baidās sadzirdēt kārtējo bausli, ko viņi jau ir pārkāpuši. Bet: kur tad ir Jēzus upura nopelns?

Jēkabs runā par svabadības jeb brīvības likumu un nevis par paverdzinošu likumu. Šis pats vārds lietots arī 2:12: „Tā runājiet un tā dariet kā tādi, ko tiesās svabadības likums ...” (jeb “brīvības” likums)

Šis pats vārds „brīvība” lietots vēl arī citās vietās JD. Piemēram, runājot par stāvokli, kādu bauda kristietis iepretī bauslībai, kuru viņš nespēj izpildīt, lai nokļūtu debesīs, Pāvils jauno kristieša stāvokli Gal. 2:4 sauc par „brīvību, kas mums dota Kristū Jēzū”. Un Gal. 2:16 Pāvils saka: „Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.” Tātad brīvība ir nevis bauslības pildīšanā, jo mēs to nespējam, bet Jēzū Kristū, kas nomira par mūsu nespēju izpildīt bauslību.

Tātad: kā mēs skatāmies uz Dieva vārdu? Ja jau mēs varam līksmoties par Jēzus atnesto pestīšanu no grēka varas, no sātana varas un no nāves, kā arī mēs varam līksmoties par to, ka Dievs mūs atpestī Jēzus dēļ un nevis izpildītās bauslības dēļ, tad: vai nebūtu ar prieku jālasa Dieva vārds? Vai nebūtu dabīgi līksmoties tajā, salīdzinot sevi ar to, meklējot patikt Dievam, saņemot paša Dieva mudinājumus, iedrošinājumus, pamācības, aizrādījumus un gudrību?

Tātad: kristietim jāskatās uz Dieva vārdu kā tādu, kas atbrīvo, nevis padara dzīvi par katorgu. Mēs esam Jēzus atbrīvoti ar prieku pildīt Dieva vārdu, it īpaši to, kas attiecas uz tuvākā mīlēšanu, - pēc šīs vēstules konteksta.

2. Jāpaliek Dieva vārdā. 25.p.: „Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā ...” Grieķu val. “paliks” ir divdabis. Kā palikt Dieva vārdā?

Šis pants beigās lieto vārdu „svētīgs” (μακάριος): „… tas būs svētīgs savā darbībā.” Tas ir tieši tas pats vārds, ar kuru sākas 1.psalms, kas arī dod atbildi uz to, kā palikt Dieva vārdā, proti, tā ir Dieva vārda pārdomāšana un paklausība tam.

Cilvēks var palikt Dieva vārdā jeb tam paklausīt tad, ja tas tic Dievam un uzlūko Dievu kā Valdnieku pār savu dzīvi. Pirmā divdabja izpildīšanai, proti, Dieva vārda nopietnai apskatei un pētīšanai, vajadzētu vest cilvēku pie atziņas, ka Dievs ir valdnieks pār pasauli un katra cilvēka dzīvi. Arī: ka cilvēks ir grēcinieks un nespējīgs pats sevi izglābt; ka Dievs sūtīja Jēzu, kas nomira par mūsu grēkiem, lai mums varētu būt sadraudzība ar Dievu. Tad palikšana šajā Dieva vārdā, proti, paklausība tam, katram būtu daudz saprotamāka un vieglāka, jeb varētu arī teikt: cilvēks to labprāt gribēs, jo viņš redzēs Dieva valdīšanu un mīlestību pār grēciniekiem un šo pasauli.

3. Nedrīkst aizmirst Dieva vārdu.

Divdabis ir vārds “nebūdams”: „nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs”. Šeit vārds „aizmāršīgs” ir viens no atslēgas vārdiem. Sk. arī 24.p.: „Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija.”

Kā atsaukt atmiņā Dieva vārdu? Kā būt cilvēkam, kas neaizmirst un neatstāj bezrūpībā Dieva vārdu savā dzīvē? - Ir jālūdz par to, lai tas nenotiktu. Ir jāvelta laiks, lai to pārdomātu un lūgtu Dievam to attiecināt uz savu sirdi, dzīves lietām un paklausīt tam, ko Dieva vārds māca. Ir jātrenē sevi ikdienā katru lietu, morālas dabas jautājumus, savus darbus un aktivitātes pārbaudīt ar Dieva vārda palīdzību, proti: ko Dievs par to saka? Uz ko Viņš mani skubina? Ko Viņš man liek darīt? No kā Viņš mani attur? Ko es noteikti nedrīkstu darīt? utt.

Rezultāts: “tas būs svētīgs savā darbībā”.