Komentāri

2.p.: „… Timotejam, savam īstam dēlam ticībā: žēlastība, apžēlošana, miers no Dieva Tēva un Kristus Jēzus, mūsu Kunga.”

Τιμοθέῳ γνησίῳ τέκνῳ ἐν πίστει· χάρις, ἔλεος, εἰρήνη ἀπὸ θεοῦ ⸀πατρὸς καὶ Χριστοῦ Ἰησοῦ τοῦ κυρίου ἡμῶν.

Ap. Pāvils katru savu vēstuli sāk ar žēlastības un miera sveicienu. Sk. piem. arī 1.Kor. 1:3: “… žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!” (χάρις ὑμῖν καὶ εἰρήνη ἀπὸ θεοῦ πατρὸς ἡμῶν καὶ κυρίου Ἰησοῦ Χριστοῦ.)

Tas nav tikai sveiciens; tā ir arī lūgšana par tiem, kam tiek rakstīts. Bet tas arī vēl nav viss: žēlastība ir tā, ko tu saņem, kad tu lasi Bībeli, kura ir žēlastības ietverta – žēlastība iet uz tiem, kas to lasa, jo tas ir dzīvā Dieva dzīvais vārds! Ap. d. 20, 32: „Un tagad es jūs uzticu Tam Kungam un Viņa žēlastības vārdam [τῷ λόγῳ τῆς χάριτος αὐτοῦ], kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem.” Svarīgi tikai, lai cilvēki pieņemtu šo Dieva vārdu.

1.-7.p.:

1 Tas ir patiess vārds: ja kas tiecas pēc bīskapa amata, tas iekāro teicamu darbu.
2 Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā;
3 ne dzērējām, ne kauslim, bet lēnīgam, ne ķildīgam, ne mantkārīgam;
4 tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausīgā un pilnā godbijībā;
5 (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?)
6 ne jaunatgrieztam, lai viņam neuzpūstos un neiekristu velna tiesā;
7 Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā.

1.gs. bīskapi, vecaji un draudzes gani bija viena un tā pati cilvēku grupa. Sk. vairāk zem sadaļas “Vārdnīca”: Draudzes gani.

"ja kas tiecas pēc bīskapa amata" – Vārds apmeklējums; pārraudzība. Tātad runa nav par amatu, bet darbību. Tiekšanās pēc pārraudzīšanas jeb bīskapēšanas būtu tiekšanas darīt draudzes gana kalpošanu.

"tas iekāro teicamu darbu" - runa tiešām ir par darbu. Vairāk par to, par ko šo kalpotāju sauc, ir tas, ko viņš dara. Un gan darbā vienmēr ir ko darīt.

"Bīskapam" -, kas nozīmē “pārraugs”.

"būt nepeļamam" – būt tādam, ka nav kur pieķerties. Iespējams, šis vārds ir kā kvalitātes virsraksts visiem pārējiem vārdiem, kas seko.

"Vienas sievas vīram" –

Iespējams, ka tas nozīmē, ka viņam jābūt bez "mīļākajām". Tātad runa ir par to, ka viņš nav amorāls šajā lietā. Ir dažādi uzskati par šiem vārdiem "vienas sievas vīram":

1) Tas nav šķīries un precējies atkal. Šo tas nevarētu nozīmēt, jo Jēzus mācīja, ka šķiršanās un atkal precēšanās ir laulības pārkāpšana. Kāpēc lai Pāvils vēl atsevišķi to komentētu, ja tā jau bija norma?
2) Daudzsievība tā nevarēja būt, jo 1.gs. ne judaismā, ne apkārtējā pasaulē (tai skaitā Efezā, sk. 1.Tim. 1:3) daudzsievība vairs nebija norma.
3) Uzticība vienai sievai, proti, lai nav mīļākās, iekāre uz vai flirtēšana ar citām. Varētu teikt, ka arī tā taču kristietim bija norma, bet, līdzīgi, kā citas kvalitātes šajā sarakstā varētu uzlūkot kā normu, bet kas tomēr tika piekodinātas, arī šī tiek izcelta, jo tā izslēdz jebkuru citu no netiklības un laulības pārkāpšanas grēkiem, kas līdz ar to atsevišķi šajā uzskaitījumā vairs netiek minēti.

Un vēl no vārdiem: “vienas sievas vīram” izsecinām, ka tas ir vīrietis, kas var būt gans un nevis sieviete, un tam jābūt precētam. Par apustuļiem, praviešiem, evaņģēlistiem un cita veida kalpošanām Bībelē nav teikts, ka tiem jābūt precētiem. Bet, kā rāda 4. un 5.p., ganam ir jābūt precētam, lai parādītu, ka viņš spēj valdīt pār mazu ganāmo pulciņu, lai viņam uzticētu lielāku.

Ir cilvēki, kas saka, ka Pāvils vai vēl kādi arī nebija precējušies. Bet: viņi nebija lokālo draudžu gani.

- "sātīgam" – modrs un skaidrā. Tā kā norādījums par to, ka viņš nedrīkst būt dzērājs (3.p.), ir atsevišķi, tad šeit tas drīzāk nozīmē modru kristieti ar skaidru, apdomīgu stāju.

- "prātīgam" – prātīgs, paškontrolēts.

- "godīgam" – kārtīgs, pieklājīgs.

- "viesmīlīgam" – saliktenis no “draudzīgs” un “nebijis, svešs”. Tātad: draudzīgs pret svešiniekiem, viesiem; viesmīlīgs. Draudzes ganam ir jābūt gatavam savā namā uzņemt viesus.

- "izveicīgam mācīšanā" – grieķu vārds σπουδᾶς, kas nozīmē spējīgs mācīt, piemērots mācīt; tas nozīmē arī to, ka tie ir cilvēki, kam pašiem ir jāmācās (sk. 2.Pēt. 3:16 par nemācīšanās bīstamību); tie ir cilvēki, kas neatkarīgi no situācijas, iestāsies un stāvēs par Dieva vārda patiesību un to mācīs; šī ir vienīgā kvalifikācija, kas draudzes ganu atšķir no citiem vīriem draudzē (sk. arī 1.Tim. 5:17: “kas pūlas vārdā un mācīšanā”)

- "ne dzērājam" – noliegums, kas izteikts salikto terminu kontekstā. Tātad draudzes gan nedrīkst būt tuvu vīnam, piedzēries.

- "ne kauslim" – burtiski: “ne sitējs”.

- "bet lēnīgam" - pienācīgs, taisnīgs, maigs, kas visi ļoti labi ir summēti vārdā “lēnīgs”.

- "ne ķildīgam" – kas nozīmē “ne strīdīgs”.

- "ne mantkārīgam" – ne sudraba (jeb naudas) mīlētājs. Tas nenozīmē, ka draudzes gans nevarētu tikt atbalstīts finansiāli, sk. 1.Tim. 5:17.18.

- 4 tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā;

- 5 (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?)

4

5

Ar vārdu ὀρύγη apzīmēta saime, kas senajā pasaulē ietvēra vairāk par sievu un saviem bērniem, bet tur varēja būt arī šī cilvēka vecāki, neprecēti brāļi, māsas u.c. šeit gan koncentrēšanās uz šī cilvēka pēcnācējiem, proti bērniem.

Gan 4., gan 5.p. ir lietots vārds “valdīt”: 4.p. kā divdabis no darbības vārda ἡγεμονεύω, kas ir saliktenis no ἡγεμονεύω – priekšā un stāvēt. Tāpēc: valdīt, stāvot priekšā. To var redzēt un tā piemēram un vadībai sekot. 5.p. tas ir tas pats darbības vārds, tikai nenoteiksmē.

Kam bērniem ir paklausība – burtiski: pakļautība, no darbības vārda ὑπακούω, kas ir saliktenis - "zem" un "nolikt". Tātad runa ir par bērniem, kas respektē un pakļaujas tēva vadībai. Un vēl: kam bērni ir, burtiski, “ar katru cieņu” jeb godu. Tas ir tas, kā sevi uzrāda šī tēva audzinātie bērni un nevis, ka viņi ir spiesti sevi tā uzrādīt. Titam 1:6 par presbiteriem jeb bīskapiem vēl sacīts: “kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi”.

5.p. “neprot”, var tulkot arī “nezin”: nezināšana un neprasme izaudzināt bērnus tā, ka tie atspoguļotu 4.p. sacīto, liedz būt par draudzes ganu. Tikai tad, ja vīrietis ir precējies un viņam ir bērni, un viņš ir pierādījis, ka zin un prot tos valdīt (stāvot priekšā), tikai tad viņam var uzticēt lielāku atbildību: rūpēties par Dieva draudzi. Nevis spējas, kas pierādītas kādas organizācijas vadīšanā, pasākumu vadīšanā vai firmas vadīšanā; bet spējas, kas pierādītas savas saimes vadīšanā dod noteicošo pierādījumu, ka vīrietim var uzticēt rūpēties par draudzi. Kaut kas tieši savas saimes valdīšanā ir daudz pārāks par biznesa valdīšanu, kas ir nepieciešams Dieva draudzei. Tāpēc tā ir Dieva dota kvalifikācija.

- “ne jaunatgrieztam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna tiesā”. Tātad draudzes gans nedrīkst būt tikko nācis pie ticības uz Jēzu, jo viņš var uzpūsties jeb kļūt augstprātīgs, kas to var novest pie tā paša soda, ko saņēma sātans, proti, tas tika gāzts (sk. 2.Pēt. 2:4 un Jūdas 6). Ir nepieciešams briedums ticības dzīvē, kas nāk ar pieredzi arī par savām vājībām un Jēzus spēcīgo pārveidojošo darbu.

- 7 Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā.

“viņam vajag arī būt labā slavā” - viņam jābūt arī ar labu liecību. Draudzes ganam jādzīvo tā, ka “no” tiem, kas ir ārpus draudzes, tiek dota laba liecība par šo draudzes ganu. Nolūks tam ir: “lai viņš neiekristu neslavā”, jo tas dod iespēju velnam kā ar valgu padarīt draudzes gana nesto kalpošanu un vēsti neuzticamu, un tā apturēt viņa kalpošanu.

Tik tālu, cik 1.Tim. 3:1-7 apraksts runā par rakstura iezīmēm un uzvedību, tam vajadzētu raksturot katru kristieti. Jo: vai tad citi draudzē drīkst būt dzērāji, kaušļi un ķildigi, bet tikai draudzes gans nē?! - Protams, ka nē! Bet, ja citi vēl krīt šeit uzskaitītajās jomās, tad draudzes ganam nevajadzētu tajās krist. Varētu teikt: visi draudzē ir Kristus atpestīti, bet ne visi staigā jeb dzīvo ticībā saskaņā ar savu jauno stāvokli, ne visi ir pieteikuši karu un cīnās ar savu veco dabu. Bet ne tikai.

Ja skatās 1.Tim. 3.nod. un Titam 1.nod., tad ir tikai viena lieta, kas tā īsti draudzes ganu atšķir no jebkura cita kalpotāja draudzē, un tā ir atbildība par mācību: viņam jābūt “izveicīgam mācīšanā” (1.Tim. 3:2) un viņam “jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai” (Titam 1:9). Varam domāt, ka uz to norāda arī Ef. 4:11, kur rakstīts, ka Jēzus draudzē devis “citus par ganiem un mācītājiem”, kur uz abiem kalpošanu apzīmējošiem vārdiem grieķu valodā ir tikai viens artikuls, tā apzīmējot vienu un to pašu cilvēku grupu.

2.p.: “… par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā.”

Mūsu lūgšanas izraisa Dieva darbu šo cilvēku dzīvēs, lai viņi tiktu mainīti. Caur viņiem visa sabiedrība tiek mainīta. Pirmais, bet ne vienīgais, nolūks lūgšanai par valdniekiem ir kristiešu labā: “lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā”. Šī piebilde jeb paskaidrojums šķiet savtīgs. Tomēr mums jāatceras, ka Dievs klausa tikai tad, kad lūdzam pēc Viņa gribas, sk. 1.J. 5:14: “Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka Viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta.” Tas nozīmē, ka lūgšana tā īsti sākas tikai tajā brīdī, kad esam savu gribu saskaņojuši ar Dieva gribu, kad esam ieguvuši pilnīgu mieru Viņa gribā. Tas prasa laiku Dieva vārdā Bībelē.

Ja jau Dievs savā vārdā liek lūgt ar šo nolūku, proti, “lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā”, tad iemeslam ir jābūt lielākam par mums katru individuāli un mūsu personīgo ieguvumu. To tad arī atklāj nākošie panti.

3.,4.p.:

3 Tas ir labi un patīkami Dieva, mūsu Pestītāja, priekšā, 
4 kas grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas. 

Lūgšana par visiem (1.p.), lai kristiešiem būtu laba dzīve (2.p.), ir ar vēl lielāku mērķi: lai visi citi cilvēki arī tiktu izglābti. Kristiešu labklājība nes svētību arī citiem. Pat brīvā sabiedrībā, kurā kristieši netiek vajāti: ja nekristiešu vadītāji būs savtīgi, tad kristieši ziedosies; ja nekristiešu vadītāji neiestāsies par bībeliskām morāles vērtībām, tad kristieši to darīs. Līdz ar to lūgšana par nekristiešiem vadītājiem ir svarīga, lai viņi neliktu šķēršļus un būtu labvēlīgi kristīgu vērtību praktizēšanai sabiedrībā. Tomēr pats svarīgākais ir tas, lai visi cilvēki tiktu izglābti. Šajā kontekstā tas nozīmē, ka cilvēku glābšanai ir vajadzīgas mūsu lūgšanas. Protams, arī evaņģēlijs viņiem ir jāsludina, bet Dievs ir vienīgais, kas atpestī cilvēkus, tāpēc arī jālūdz Dievam pēc žēlastības, lai šie cilvēki tiktu izglābti.